Gluži parasts ceļa rādītājs ar necilu uzrakstu «Bezdelīgas» putekļainas šosejas malā, īss gājiens cauri krūmainam pamežam, tad… degunā spēji iesitas priežu, paparžu un dīķa ūdens grēcīgi svaigais aromāts – un acīm paveras akmeņu valstība.
Gluži parasts ceļa rādītājs ar necilu uzrakstu «Bezdelīgas» putekļainas šosejas malā, īss gājiens cauri krūmainam pamežam, tad… degunā spēji iesitas priežu, paparžu un dīķa ūdens grēcīgi svaigais aromāts – un acīm paveras akmeņu valstība.
Tā varētu dēvēt jau mūžībā aizgājušā mākslinieka Mārtiņa Mazura un viņa dzīvesbiedres Zentas Mazuras «Bezdelīgu» (Vecsaules pagasts) apkārtni.
Pagalma apveidi caur kokiem vēl nemaz nav skaidri saskatāmi, taču katru gājēju jau krietnu gabaliņu iepriekš piemājas meža ceļmalās sagaida laukakmeņi, sirmi un vareni, it kā simt un vairāk gadu būtu šīs mājas sargājuši, zālē kā slinki runči izlaidušies. Gluži gadsimtu vis tie nesnauž pie šīs mājas, jo laukakmeņus Mārtiņš Mazurs sācis pulcēt vienkopus aptuveni no 1970. gada, kad «Bezdelīgas» nopirktas. Var tikai brīnīties, kā dažs labs milzenis līdz sētai nokļuvis (dūšīgākais visā kolekcijā pat 26 tonnas smags).
ttt
Zenta Mazura jau panākusies pretī, kamēr korespondente, redakcijas «Ņivas» šoferis un fotogrāfs ar akmeņiem apsveicinās.
Pa taciņu ieejot pagalmā un tērzējot ar saimnieci, var dzirdēt, kā zem kājām čab lapas un skujas. Dziļāk pagalmā akmeņu rindas turpinās, kaut diženumā un lielumā tie, salīdzinot ar ceļmalas «radiniekiem», acīs neduras. Visdažādāko formu, lieluma un pat krāsu akmeņi cieši satupuši ap dīķi, ko pats mākslinieks tik bieži attēlojis dabas ainavās, un to pelēkie sāni redzami iesniedzamies pat «Bezdelīgu» laukā, kas atnācis līdz pat sētai. Šo apkārtni māju pagalmā dēvē par mīlestības birzi, jo vairākumu šeit gulošo akmeņu kā laulību liecinieku, uzticības zvēresta glabātāju un talismanu ir atstājuši jaunie pāri.
ttt
«Jaunlaulātie pirmo akmeni uz «Bezdelīgām» atveda 1987. gada 16. augustā, nākamajā gadā tam piepulcējās vēl trīs. Atmodas laikā savu akmeni birzītē atstāja pat pieci pāri vienā nedēļā, un tā gadu no gada savākušies 239,» teic Zenta Mazura.
Katrs akmens ir īpašs, un katrā ierakstīts savs stāsts par laimīgu vai dažkārt arī nelaimīgu mīlestību. Vairākiem pāriem kāzu dienā noliktais akmens ir svēts, un arī pēc pieciem un vairāk gadiem to apciemo. Zenta Mazura ievērojusi pārus, kuri savā kāzu dienā, nereti kopā ar vedējiem, ikreiz ierodas «Bezdelīgās». Citi tā arī savu talismanu aizmirsuši, un akmens pelēkie sāni grimst arvien dziļāk zemē…
ttt
Katram akmenim ir numurs, pase un vārds. Pasē var atrast ziņas, kad akmens birzītē nolikts, kā sauc jauno pāri, kas bijuši vedēji, un apskatāms kopējs fotouzņēmums. Zenta Mazura zina gandrīz katra akmens vārdu un smej, ka līdzās «Dižakmenim» var sadzīvot «Dibens» (akmens patiešām atgādina šo ķermeņa daļu), «Baltais lācis», «Valis» un citi «zvēri». Par to, vai jaunā ģimene ir sakuplojusi, liecina mazie akmentiņi pie lielā sāniem. Ap citu to ir krietns pulks. Pie akmens, zemē ierakts tikai jaunajam pārim zināmā vietā, parasti paslēpts kāds «dārgums» – šampanieša pudele, kas tiks iznesta dienas gaismā pēc viena, pieciem vai desmit gadiem, zvērests cieši ieslēgts pudelē, lai uzticības un mīlestības solījumi neizkūp gaisā. Zenta Mazura smej: kāds pāris zemē ieracis zelta karotīti, zīdaiņa krekliņu un cepurīti. Pēc gada atbraukuši jau trijatā un izraktās mantas nebijušas ne sapelējušas, ne kā citādi «laika zoba skartas». Turpat līdzās kuplo birzīte, kur aug jaunlaulāto stādīti koki.
ttt
Laiks «Bezdelīgās» aizrit nemanot. Tad, kad lielie, pelēkie laukakmeņi jau aiz muguras un tālumā saplūduši ar apkārtējo ainavu, var atskārst, ka šai vietai piemīt neizskaidrojama, maģiska aura. Galu galā – «Bezdelīgu» sētā taču katrs akmens glabā kādu noslēpumu.
