Dažas dienas pirms došanās Ziemsvētku brīvdienās Latvijas parlaments pieņēma lēmumu, ka iepriekš izsludinātā bērnu jeb ģimenes pabalstu palielināšana no 1. janvāra tomēr nenotiks.
Dažas dienas pirms došanās Ziemsvētku brīvdienās Latvijas parlaments pieņēma lēmumu, ka iepriekš izsludinātā bērnu jeb ģimenes pabalstu palielināšana no 1. janvāra tomēr nenotiks.
Latvijas Televīzijas ziņu pārraidē varēja redzēt, kā finansu ministrs Ivars Godmanis, pacēlis no atmodas laikiem pazīstamo brīdinošo rādītājpirkstu, teica savu noraidošo vārdu. Deputātu runās, kuri atbalstīja ministra viedokli, izskanēja daudzkārt dzirdētais pretnostatījums – ja tagad iedošot ģimenēm ar bērniem, pēc dažiem mēnešiem pietrūkšot pensiju izmaksām.
Jocīgi, ka atteikumi arvien skar visneaizsargātākos, tos, kuri paši sev nevar palīdzēt. Bērni taču ir tā sabiedrības daļa, kas neko nepelna. Taisni nesaprotami, kā īstenojams 1998. gadā Latvijā pieņemtais «Bērnu tiesību aizsardzības likums», kurā noteikts, ka katram bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Vai ir daudz tādu lietu, kas notiek gluži vienkārši pašas no sevis? Domājot par to, skumjas reizēm nomāc veselo saprātu…
Grūti spriest, vai ministri ir aizdomājušies, kā jūtas bezdarbnieku ģimenēs augošie bērni. Un kā jūtas vecāki? Nesen uzklausīju kādas mātes stāstījumu: klases audzinātāja jau kuro reizi dienasgrāmatā rakstot atgādinājumu, ka dēlēnam nav nopirkta grāmata. Viņš nebrauc ekskursijā, jo mamma nevar par to samaksāt. Viņam nebija arī konfekšu paciņas nesenajos Ziemassvētkos klases eglītes sarīkojumā, jo saslima mamma un nācās nopirkt zāles…
Jau vairākus gadus Latvijā pabalsts vienam bērnam ir Ls 4,50 mēnesī. Savā prātā esmu aplēsusi, ka tik daudz maksā pusdienas skolā. Bet ļoti daudzas ģimenes gaida pabalsta izmaksas dienu, lai atļautos nopirkt maizi. Un tie ir svētki, ja uzturs lielākoties ir tikai kartupeļi, arī Ziemsvētkos.
Prātā ieķēries teiciens, ka nabadzībai esot sievietes seja. Māte, bērniem augot, pamazām sāk atteikties no visa, kas agrāk bijis svarīgs. Neiet pie friziera, nepērk grāmatas, teātra biļetes. Sabojājas pirms divdesmit gadiem pirktais televizors un aizveras vēl viens logs uz pasauli. Turklāt mazuļu mātes nenojauš, kas būs pēc gadiem, kad par spīti visam, izauguši par gudriem jauniešiem, viņi gribēs studēt un nevarēs par to samaksāt.
Viens no sabiedrības veselības un attīstības rādītājiem esot tās izturēšanās pret bērniem. ANO Bērnu fonda (Unicef) pētījumā norādīts, kādu veidu riskam un problēmām pakļauti bērni Centrālajā un Austrumeiropā – no nabadzības un piesārņotas vides līdz karam un bēgļu gaitām.
Salīdzinot ar kara šausmām, niekošanās ar bērnu pabalstiem Latvijā tāds nieks vien ir. Varbūt tāpēc sabiedrībā nebija ne pārsteiguma, ne sašutuma, kad viegli dotais solījums pielīdzināt pabalstu summu minimālajai algai tikpat viegli tika atcelts.
Uzrunājot Latvijas ļaudis gadu mijā, premjers Vilis Krištopans sacīja: «..kā triju bērnu tēvs es īpaši aicinu ģimenes, vecākus un visus, kam nav vienaldzīgi bērnu likteņi, nepieļaut bezatbildību un traģēdijas, par kuru upuriem gadu no gada kļūst bērni.» Ļoti žēl, ka tie ir tikai vārdi, kas izskanēja un izgaisa zvaigžņotajā naktī.
