Atceros Mātes dienas svētkus no agras bērnības, kad, saplūkusi neaizmirstuļu pušķīti, gāju sveikt māmiņu un vecmāmiņu.
Atceros Mātes dienas svētkus no agras bērnības, kad, saplūkusi neaizmirstuļu pušķīti, gāju sveikt māmiņu un vecmāmiņu. Tad apciemojām kapos otru vecmāmiņu: nolikām ziediņus, sagrābām kādu vēja atnestu lapiņu un noskaitījām lūgšanu viņas dvēseles mieram.
Skaisti, ka tradīcija svinēt Mātes dienu ir atjaunojusies mūsdienās. 9. maijā aizbraucu uz Bikšu kapsētu, lai noliktu ziedus uz vecāku kapiem. Bija patīkami vērot, ka daudzas kapu kopiņas rotāja gan tulpju, gan narcišu ziedi – tātad tuvinieki atcerējušies, atnākuši un pateikuši paldies vecākiem par auklējumu, par mīlestību un siltumu, ko saņēmuši kā ceļamaizi dzīvei. Un tomēr… Skumji bija vērot, ka dažas māmuļas gulēja vēl zem pērno lapu segas vai sakaltušas egļu zaru rotas. Vai vairs nav neviena piederīgā, kas šos kapus apkoptu? Ir. Ir gan bērni, gan mazbērni, kas nedzīvo desmitiem vai simtiem kilometru tālu, bet kuru plānos neietilpst kapu apkopšana, jo nav laika un nav šī pienākuma apziņas…
Aizbraucām līdz Sila
kapiem. Nācās konstatēt, ka latviešu tautas skaistā tradīcija – turēt gaišā piemiņā aizgājējus un kopt piederīgo kapus – sāk izzust. Ir labi dzīvot vecāku vai vectētiņa un vecmāmiņas celtā mājā, staigāt pa iemītām takām, vākt augļus no viņu stādītiem augļukokiem, varbūt pat pārdot, lai pilsētā iegādātos īpašumu. Labi, ka viņi tā strādājuši un gādājuši, cenšoties nodrošināt savu bērnu dzīvi – tas bija viņu pienākums.
Bet kāds ir bērnu pienākums? Vismaz reizi gadā atcerēties savas mātes – gan dzīvās, gan mirušās. Nekļūdīšos teikdama, ka ne tikai nosauktajās kapsētās, bet arī citās mirušo atdusas vietās ir aizmirstas, lapām apbirušas un nezālēm aizaugušas kapu kopiņas, kurās atdusas bērnu aizmirsti vecāki un vecvecāki.
Ja gribam gūt dzīves līdzsvaru un dvēseles mieru, tad biežāk aiziesim pie Mātes – dzīvas vai mirušas – un izlūgsimies dzīvei svētību, ko var dot vienīgi māte.
L. MUSTERMANE Brunavas pagastā
