Nedēļas nogalē daudzviet skolās skanēs pēdējais zvans. Topošie absolventi sniegs ziedus pedagogiem.
Nedēļas nogalē daudzviet skolās skanēs pēdējais zvans. Topošie absolventi sniegs ziedus pedagogiem. Tā kā skolā audzēkņi pavada lielu daļu dienas, tā kļūst par otrām mājām, bet klase – par ģimeni. Īpaši nozīmīgi tas ir tad, ja skolēnam īstajās mājās kā pietrūkst. Ģimenes ar vienu vecāku, vecvecāku audzinātie mazbērni, disfunkcionālās ģimenes, “Īrijas bāreņi” skolotāju darbu padara sarežģītāku. Tas vairs nav vienkārši darbs, bet misija.
Nesen izlasīju Elizabetes Balardas 1974. gadā uzrakstīto. Latviskojot un saīsinot, gribu to atstāstīt. Pirmajā skolas dienā, stāvot audzināmās klases priekšā, skolotāja samelojās tāpat kā vairums viņas kolēģu. Skatoties uz saviem 5. klases audzēkņiem, pedagoģe sacīja, ka viņi visi viņai patīk.
Tas bija neiespējami, jo priekšējā rindā, iezvēlies sēdvietā, bija mazs puika Sandis. Viņš nespēlējās ar citiem klases biedriem, Sanda drēbes bija nevīžīgas, un viņu pašu vajadzētu nomazgāt. Turklāt puika dažkārt slikti uzvedās. Iespējams, tādēļ skolotāja juta gandarījumu, pārsvītrojot Sanda nepareizi izpildīto kontroldarbu un lapas augšpusē uzrakstot lielu divnieku.
Kad pedagoģei bija jāizlasa audzēkņu raksturojumi, viņa Sanda papīrus nolika kaudzītes apakšā. Kad sāka pētīt audzēkņa raksturojumu, viņu pārsteidza Sanda iepriekšējo skolotāju rakstītais: “Sandis ir saulains bērns ar skaļiem smiekliem. Viņš uzdevumus izpilda glīti un uzvedas pieklājīgi. Sanda klātbūtne ir ļoti patīkama.”
Zēna otrais skolotājs rakstīja: “Sandis ir nemierīgs, jo viņa mamma ir ļoti slima.” Pēdējais ieraksts: “Viņš ļoti pārdzīvo mammas nāvi. Zēns cenšas, bet viņa tēvs kļuvis vienaldzīgs, dzīve mājās nav viegla. Ja drīzumā nekas nemainīsies, bērns aizvien vairāk ierausies sevī.”
Pēc izlasītā raksturojuma skolotāja sajuta kaunu par savu iepriekšējo rīcību. Turpmāk viņa īpašu uzmanību veltīja Sandim. Drīz vien viņš kļuva dzīvespriecīgāks. Jo vairāk pedagoģe audzēkni iedvesmoja, jo ātrāk viņš atbildēja. Mācību gada beigās Sandis jau bija viens no apzinīgākajiem audzēkņiem.
Pēc Sanda klases izlaiduma skolotāja zem durvīm atrada zīmīti, kurā absolvents rakstīja: “Jūs esat pati labākā skolotāja.” Pēc vairākiem gadiem pedagoģe saņēma vēl vienu vēstuli. Sandis rakstīja, ka pabeidzis augstskolu. Bijušais audzēknis atkal apgalvoja, ka kādreizējā klases audzinātāja ir bijusi pati labākā skolotāja, kāda viņam jelkad bijusi. “Paldies, ka ticējāt man. Liels paldies, ka likāt man justies svarīgam un parādījāt, ka es varu mainīties.” Skolotājai acīs saskrēja asaras. Viņa pārdomāja, cik daudz var paveikt paša attieksmes maiņa un ka Sandis viņai toreiz daudz vairāk iemācījis.
Arī es savulaik vērtīgu ceļamaizi dzīvei saņēmu dzimtajā skolā. Tādēļ šajā skaistajā pavasarī sūtu sveicienus Misas vidusskolas pedagogiem un novēlu viņiem spēku, pacietību un gudrību, pildot savu misiju.
