Aizraušanās. Iecavnieks Andis Ozoliņš rada fotoattēlus ar telefona palīdzību, piedalās pusmaratonā.
Jau devīto reizi par Iecavas novada mājaslapas iecava.lv fotokonkursa uzvarētāju ir kļuvis iecavnieks Andis Ozoliņš – kaislīgs fotogrāfs un aktīva dzīvesveida piekritējs.
«Fotografēšana ir gēnos. Precīzāk – iemantota no tēva Artūra Ozoliņa, kas kādreiz padomju laikos ar to nodarbojās profesionāli. Fotografēja dažādus pasākumus, bija pat sava fotostudija dzīvojamās daudzstāvu mājas pagrabiņā, kur pavadīts ļoti daudz laika,» atceras A. Ozoliņš.
Saulrieti ar šarmu
Andim Ozoliņam patīk fotografēt dabu visos gadalaikos. Pārsvarā tās ir ainavas. «Visvairāk tīk saulrieti, tie katrreiz ir citādāki un ar savu šarmu,» saka fotogrāfs. Iecavnieks stāsta, ka divu gadu laikā šis ir jau devītais uzvarētais Iecavas novada fotokonkurss. «Tas nav nemaz tik slikts rādītājs, ņemot vērā, ka visas bildes ir fotografētas tikai ar telefonu,» pauž A. Ozoliņš.
Veiksmīgais bildētājs ir iedrošinājis arī savu meitu Adriānu pievērsties fotografēšanai. Meita uzvarējusi vienā no fotokonkursiem, un arī viņa bildē ar telefona kameru. «Cik jūtu, esmu iedvesmas avots apkārtējiem. Cilvēkus tas ieinteresē. Vienīgais jautājums – cik no tiem, kas sāk, pie pirmās neveiksmes šo nodarbi nepamet?!» pārdomās dalās A. Ozoliņš.
Pirms fotogrāfijas uzticēt skatītāju vērtēšanai iecava.lv konkursā, fotogrāfs ieliek tās facebook.com portālā, piemēram, «Latvijas ainavas», «Latvijas Daba», «Dabas skati» un citās sadaļās. «Tālāk vēroju, kā notiek balsošana par konkrētajām bildēm. Izvērtēju katra foto nozīmīgumu pēc balsojumiem un mēģinu saprast, vai būs gana labs arī fotokonkursam,» stāsta iecavnieks.
Sagaida «klikšķi»
Fotogrāfijas ikdienā rada ar telefonu «Sony Xperia M4 Aqua». Telefonam ir 13 megapikseļu kamera. Visas bildes apstrādā, programmā «Instagram» pievienojot filtrus, rediģējot krāsu gammas, spilgtumu, asumu un veicot dažādas citas darbības. «Bildes veidoju pēc savas fantāzijas un noskaņojuma konkrētajā brīdī. Veltu tam ļoti daudz brīvā laika, lai kaut kas vērā ņemams sanāktu. Pašam nav profesionālas foto vai spoguļkameras, tāpēc fotogrāfijas vajag apstrādāt šādi, jo telefona oriģinālbildes nespētu konkurēt ar to fotogrāfijām, kas izmanto profesionālas kameras ar pusmetrīgiem objektīviem,» vērtē A. Ozoliņš.
Tiesa, no citiem ik pa brīdim iznāk saņemt pārmetumus, ka šādi veidotās bildes ir ļoti samākslotas. «Neredzu nekā slikta. Lai spētu konkurēt ar bildēm, kas fotografētas ar profesionālu fotoaparatūru, ir ilgi jādarbojas ap katru fotogrāfiju. Ir jāsameklē kas tāds, ar ko pārsteigt skatītājus, kuri seko līdzi fotokonkursa gaitām. Apstrādājot bildes, esmu atradis tādu kā «āderi». Darbojos līdz brīdim, kad notiek «klikšķis» – viss, man šī bilde patīk, un ar to vairs nekas nav jādara un jāapstrādā,» stāsta Andis Ozoliņš. Viņš uzsver – katram ir savs uzskats un vērtējums par attēliem. Kā fotogrāfs viņš nevienam neko neuzspiež – patīk dabiski foto, balso par dabiskiem, patīk mākslinieciski – balso par tiem!
Skriešana un mūzika
A. Ozoliņš strādā Rīgā, tirdzniecības namā «Kurši», par preču pieņēmēju. «Darbs man patīk, jo saistīts ar klientu apkalpošanu, ir atbildības izjūta pret veicamo darbu,» stāsta iecavnieks. Uz darbu viņš brauc ar sabiedrisko transportu, jo vēl aizvien nav autovadītāja apliecības. «Ļoti daudz pārvietojos kājām, tālab doma par savu auto pašreiz nav prioritāte. Labāk jūtos kā pasažieris,» smaidot atklāj A. Ozoliņš.
Vēl viena aizraušanās ir skriešana. «Skriet sāku pērnā gada 1. janvārī tā spontāni. Noskrēju pāris apļus pa meža takām un lauku ceļiem. Pēkšņi, mājās aizejot, parādījās azarts – cik tad īsti noskrēju? Ieinstalēju telefonā programmu «Endomondo», lai sekotu līdzi savām skriešanas gaitām,» atceras A. Ozolinš. Tā pamazām pa brīvdienām skraidījis pa ierasto distanci netālu no mājām. Nepagāja četri mēneši, kad pirmo reizi uzkāpis uz goda pjedestāla Salaspils pusmaratonā desmit kilometru distancē pa asfalta segumu – trešā vieta savā vecuma grupā.
«Skrienot gan nesanāk bildēt, jo izmantoju austiņas. Tad klausos progresīvu deju mūziku, kas dzen uz priekšu ar lielāku jaudu. Mūzikai ir liela loma manā dzīvē. Patīk aktīva «house» mūzika, pie kuras ir vēlme arī izkustināt gurnus kādā labā pasākumā,» stāsta iecavnieks.
Andis Ozoliņš atzīst, ka gan skriešana, gan fotografēšana ir ļāvusi iegūt daudz jaunu draugu un domubiedru, kas ikdienā atbalsta un uzmundrina. «Bez šiem cilvēkiem nekas nebūtu tā, kā ir tagad,» saka fotogrāfs.
