70 gadu jubileju svin īslīcietis Vilis Niedra.
Bauskas novada Īslīces pagasta «Apsītēs» dzīvo Vilis Niedra. Tuvākie radi un draugi, kā arī dabisku produktu cienītāji un Bauskas tirgus apmeklētāji viņu pazīst kā labu biškopi. Nedēļas sākumā Vilim apritēja 70 gadu. Jubilārs ir tik enerģisks, dzīvespriecīgs un labi izskatās, ka skaitlim grūti ticēt. Viņš nosmej – pašam arī būšot jālūko pēc pases.
Aizsargā no putekļiem
«Apsīšu» apskate sākas ar ekskursiju pa dārzu. Ārā ir silti un saulaini, šķiet, ka rudens vēl aiz kalniem. Vienīgi pie mājas lielajam ozolam neierasti ātri sākušas dzeltēt lapas, veidojot čaukstošu paklāju. Pagalmu ieskauj lieli koki un krūmi. Tie aizsargā no putekļiem, vēja un trokšņa, tāpēc piemājas dārzā dvēsele nomierinās, uzelpo un bauda dabas skaistumu. Acis priecē sievas Ritas iekoptās puķu dobes vietā, kur iepriekš atradās kūts, un vasaras elpa nedaudz vēl atbalsojas pēdējos rožu krūmu ziedos.
Saimnieks aicina vilkt nost apavus, lai izmantotu izdevību un ar basām kājām smeltos dabas enerģiju. Viņam patīk pastaigas plikām kājām. Īslīcietis rāda pirti, paša veidoto dīķi un vigvamu. Tur iekšā ievelti koka bluķīši sēdēšanai, būves iekšpusē spraucas vīnogu zari, kas ārpusē vijīgi ložņā pa sienām. Jubilārs aicina ogas nobaudīt un iepazīties ar bišu saimēm, kas izmitinātas dārza stūros. Kādreiz to bijis 150, tagad – līdz 30.
Gribēja iet jūrā
Vilis visu mūžu nodzīvojis Īslīces pusē. Pēdējos 30 gadus saimnieko «Apsītēs», bet uzaudzis netālu esošajās tēva mājās «Niedres». Tagad tur dzīvo brāļa bērni. Jaunībā esot gribējis dzīvot citur, «pa pasauli skriet». «Kaut kāds nemiers dīdīja. Bija sapnis meklēt laimi ārzemēs, bet tagad priecājos, ka esmu te.» Pabeidzis vidusskolu Bauskā un ieguvis agronoma specialitāti Saulainē, Vilis aizbrauca strādāt uz Rīgu, kur darījis visdažādākos darbus. Plānoja iet mācīties par jūrnieku, bet viņa tēvu savulaik izsūtīja, tāpēc ģimenei bija «netīra» pagātne un matrožu skolā viņu neuzņēma.
Apmeklējis dažādus kursus, tajā skaitā biškopības. Jubilārs stāsta, ka iepazinies ar fanātisku biškopības agronomu Rozi, kurš viņu iedvesmoja pievērsties šai nodarbei. Kopš 40 gadu vecuma tā ir viņa pamatnodarbošanās. Pārējā laikā Vilis strādā pie mājas un dārzā. Ziemu izmanto, lai gatavotu stropiem rāmīšus, kausētu vasku un darītus citus darbus.
Saskaņā ar dabu
Vilis uzskata, ka «krievu laikos» bija vieglāk. Lauku ciematos dzīvība kūsāja, apkārt čaloja jaunieši. Tagad, šķiet, visi izbraukuši. Viņš kādreiz izjutis lielāku pieprasījumu pēc vietējās preces. «Tad varēja atdot sevi visu darbam un tikpat saņemt pretī. Tagad brauc uz tirgu un nezini, vai kāds ko nopirks,» atklāj Vilis. Viņš secina, ka mūsdienās ir lielāka nestabilitāte un nevar zināt, kas gaida rīt.
Tomēr par nākotni viņš domā. Sapņi saistīti ar saimniecības labiekārtošanu, kaut ikdienā visam nepietiek laika. Viņš gribētu izrakt lielu dīķi, kurā brīvajos brīžos varētu nesteidzīgi makšķerēt. «Apsītes» jau tagad ir miera osta. Jubilārs atklāj, ka mājās jūtas neatkarīgs, rāms un viss notiek saskaņā ar dabu. «No rīta iznākam terasē, sēžam pliki un dzeram kafiju. Kur vēl ko tādu varētu baudīt?» smejot jautā Vilis.
