Atvaļinājuma dienās man nedeva mieru domas par laukos notiekošo.
Atvaļinājuma dienās man nedeva mieru domas par laukos notiekošo. Atzīšos, cukurbiešu audzētāju sanāksmē, kas notika 22. septembrī, sākumā jutos kā iesnaudies. Firmas «Novartis» pārstāves Ingas Gailes stāstītais par lielajām spēlēm ekonomikā bija līdzīgs belzienam. Visvairāk mani satrauca viņas teiktais, ka Jēkabpils cukurfabrikas krīze ir pirmais draudīgais signāls divu pārējo fabriku pastāvēšanai. Jelgavas un Liepājas fabriku prieks par mazāku konkurenci var būt īslaicīgs.
Dīvainākais notiekošajā ir tas: kad nozare tehniski un finansiāli stabilizējusies, tā sāk grūt… Tāpat bija ar graudu ražošanu. Atceros, ka, strādājot bankā, par visdrošākajiem kredīta ņēmējiem tika uzskatīti zemnieki, kuri audzēja cukurbietes. Bet šī rudens notikumi un Jēkabpils cukurfabrikas smagā finansu situācija nepārprotami liecina, ka gaidāma ražošanas apjomu samazināšanās. No tā cietīsim mēs visi – skolotāji, pensionāri, budžeta iestādēs strādājošie un, protams, arī laucinieki. Būs mazāki ienākumi, radīsies problēmas kredītu atmaksā, nebūs pielietojuma modernajai cukurbiešu tehnikai, netiks izmantoti autotransporta pakalpojumi utt. Tas izteiksies lielās naudas summās, kas ies secen budžetam. Vai kāds ir aprēķinājis nodokļu daudzumu, ko iegūst valsts no visiem, kuri iesaistīti cukurbiešu nozarē?
Viesturu pagastā ir daudz stipru zemnieku, bet, ja viņiem atņems iespējas strādāt, tad auglīgā zeme aizaugs ar usnēm, kā tas jau ir daudzos Latvijas pagastos. Izprātojos visvisādi un nonācu pie līdzības ar dabas likumiem. No stropa izlidojis bišu spiets ir ļoti mierīgs, jo tas uzņēmis barību un meklē jaunu mājvietu. Atliek aizkaitināt, un bites kā melns mākonis metas virsū cilvēkam. Vai tā nebūs ar Jēkabpils zonas cukurbiešu audzētājiem? Kamēr viņi ir paēduši, tikmēr rāmi…
Palieku domājot, ka pasaule jau nav ļauna tādēļ, ka tajā ir ļauni cilvēki, bet tādēļ, ka daudzi to visu redz un klusē.
J. POČS
Viesturu pagastā
