Mājas vārds. Nams celts uz ozolkoka bluķiem.
Mājas vārds. Nams celts uz ozolkoka bluķiem
Ievadot meklētājā Vecsaules pagasta Jaunsaules Putriņu māju saimnieka Jāņa Kristapa dēla Īzaka vārdu, parādās valsts arhīva izziņa – dzimis 1867. gadā, izsūtīts 1949. gadā. Nodomāju, ka mājas mantinieks Jānis Īzaks juniors ir mazdēls, bet izrādās – saimnieka dēls.
Krāsainas vitrāžas
“Tēvs ilgi dzīvoja vecpuisī, ap 60 gadu vecs apprecēja trīsreiz jaunāku kalponīti, kas bija ienācēja no Bārbeles. Viņiem piedzima divi dēli un meita. Tēvu 1949. gadā izsūtīja kopā ar vecomammu. Mūs, bērnus, vēl atstāja, jo mamma tobrīd bija Rīgā. Viņa atbrauca, un tad aizveda arī mūs visus. Tēvs Sibīrijā nomira, mamma apprecējās otro reizi, un piedzima pusmāsa.”
Viņa tēvs savos pusauga gados (ap 19. gadsimta 80. gadiem) piedalījies Putriņu mājas būvēšanā. Toreiz puika vēl nav nojautis, ka viņa audžuvecāki – Sipoviču ģimene – šo namu novēlēs viņam. Taču vairs nav, kam vaicāt, kā cēlies nosaukums, atzīst Jānis.
Seno gadu fotokartītes liecina, ka “Putriņi” bijusi liela divstāvu māja ar skaistu verandu, krāsainu stiklu vitrāžām logos. Te balles notikušas puspagastam, ragu muzikanti nākuši spēlēt, jo Jānis arī bijis muzikants, tāpat kā vēlāk dēls un mazmeita.
Atjaunot nedomā
Otrā pasaules kara laikā māja cietusi un Jāņa tēvs to gribējis atjaunot, bet nav paguvis, jo izsūtīts. Īsti pamati nav ielieti, sarkano ķieģeļu māja stāv uz ozolkoka bluķiem, kas gadsimtu gaitā zemē satrupuši. Tāpēc par atjaunošanu Jānis nedomā. Un kas tur dzīvotu, tādā “kremlī”, piebilst Gunta. Par viesu nama ierīkošanu Jānis un Gunta negrib dzirdēt. “Tāpēc jau dzīvojam atstatu no citiem, lai būtu prom no drūzmas. Nevaru iedomāties, ka sveši te staigātu. Vīra māsa reizēm te vasarās padzīvo, meita atbrauc, viņai te patīk,” saka Gunta.
Taču, izrādās, kāds vecajā mājā dzīvo ar prieku. Bites sameklējušas sev vietu otrajā stāvā, Jānim atlicis vien nolikt stropus, šogad jau kādus divus spaiņus medus tur sanesušas. Augstu virs zemes, nekādas slimības nemetas, atzīst bitenieks.
“Putriņu” tagadējie saimnieki Gunta un Jānis Īzaki dzīvo apmūrētā guļbūves klētiņā, kas par dzīvojamo ēku izbūvēta, kad izsūtītie atgriezušies mājās. Tad vēl te divas ģimenes dzīvojušas.
Kad no daudzdzīvokļu mājas ciemata centrā pārnākuši uz šejieni, sākumā kūtis bijušas pilnas – govis, cūkas simtiem, liels dārzs. Tagad Guntai, diplomētai zootehniķei, 35 govis: “Esam tikuši vaļā no “Bauskas piena” (vien nauda tur palika iekšā!), tagad pārdodam “Trikātas pienam” un esam ļoti apmierināti – maksā regulāri. Jānis govīm sienu sagādā, bet viņa sirdslieta ir bites. Vasarā visi kustoņi ir ganībās, paši barojas, vien medus un piens spainīšos jāpaņem. Kas nekaiš?” smejot saka Gunta.
Zemgales ainava
Saimniece mūs vedina uz dīķa pusi, kur pie nesen celtās pirtiņas cienā ar tikko todien sviestu medu un svaigu pienu. Vaicāju, kādas putras vāra Putriņu mājās. Izrādās – nekādas. Gunta teic, ka paši neesot uz pienu. Toties Gunta iemācījusies gatavot sieru. No astoņiem litriem piena iznāk kilograms tāda garduma – siltu var ēst.
Pašlaik skats no pakalnā stāvošās Putriņu vecās mājas ir Vilhelma Purvīša gleznas cienīgs. Uz vienu pusi Zemgales klasiska ainava, uz otru vēl skaistāka. Pirms gadiem desmit šajā vietā gan izskatījies citādāk, stāsta Jānis, – brikšņi, veci augļu koki, avenāji. Abi ar Guntas brāli pamazām iztīrījuši, un “Putriņiem” rit trešais gadsimts.
