Sarkanais auto piestāja ielas malā. Nogaidījusi, kamēr garām pabrauc autobuss, lēni aizvelkas traktors, no mašīnas uzmanīgi izkāpa satriecoši skaista sieviete.
Pēc tā, kā viņa novērtēja un apzinājās situāciju, bija jaušams, ka…Pēc tā,…
Pēc tā, kā viņa novērtēja un apzinājās situāciju, bija jaušams, ka eleganti ģērbtā dāma ir vietējā, kas varbūt ilgāku laiku pilsētā nav bijusi. Viņa lēnām devās pāri ielai, cenzdamās nesaslapināt baltās smailpapēžu kurpes. Brauktuves malā, sieviete apmulsa. Taču īss bija pārdomām atvēlētais brīdis, jo no krustojuma strauji ātrumu uzņēma taksometrs. Nekas neatlika, kā ar baltajām kurpēm kāpt dubļainajā zālājā. Jāteic, par zālāju to varēja dēvēt tikai nosacīti – tas visā ielas posmā gar viesnīcas laukumu bija zābaku, sporta apavu, arī dārgu izejamo kurpju nopēdots. Baltie papēdīši, pelēku zemes kārtiņu noklāti, skumji sāka klaudzēt pa tukšā laukuma melno asfaltu.
Tiem pretim steidzās gaiši puszābaciņi un arī tie, saimnieces kājās uzauti, drīz vien iestiga melnajā dubļu masā, lai pēc brīža nestu īpašnieci pāri brauktuvei pie ielas malā stāvošā automobiļa. Gājējas viena otrai veltīja skumju skatienu, taču varēja manīt, ka līdztekus tam bija arī neizpratne un dusmas. Tās bija veltītas privātīpašniekiem, vietējai varai, kas jau pusgadu pieļauj absurdo situāciju pilsētas centrā. Lai no bankomāta izņemtu pāris latus, apskatītos bilanci, bankā iesniegtu atskaiti vai desmit minūšu laikā nokārtotu maksājumu, ļaudis pašsaprotami nevēlas šķirties no nesamērīgi dārgās stāvvietas izmantošanas maksas. „Izšķērdīgi baušķenieki dzīvo, lielu laukumu tukšu turot un cilvēkiem liekot pa zālāju bradāt,” sprieda sieviete, nākdama no bankomāta. Baltās kurpes, dubļu rotātas, mēmi piekrita saimnieces secinājumiem.
