Nu arī es esmu pieskaitāms tiem tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas noskatījušies jaunāko pašmāju mākslas filmu „Rīgas sargi”. Man ļoti patika.
Viena lieta, kas mani biedēja pirms filmas noskatīšanās – kā tajā tiks runāts…
Viena lieta, kas mani biedēja pirms filmas noskatīšanās – kā tajā tiks runāts par patriotismu? Šī ir visjūtīgākā tēma, ko ar klišejām un pārspīlētu patosu var sabojāt visātrāk. Taču, ja izdodas skatītāju uzrunāt, tad emocijas nav viegli novaldīt. Nekaunos, bija epizodes, kad arī man acu kaktiņos iezagās miklums. Lielākais nopelns te ir Jāņa Reiņa aktierprasmei. Emocionāli uzrunājošie teikumi skan patiesi un no sirds. Iebildumu pret šo kinodarbu nav mazums. Ir neizpratne par dažviet nesabalansēto un neizprotamo sižeta ritējumu. Vēstures zinātāji noteikti sauks skaitļu un faktu virtenes, kurās ir aplami atspoguļots laikmets un personības. Tomēr filma sasniegusi daļu auditorijas, jo to ir uzrunājusi. Tā mūs uzrunājusi ar kvēlo Latvijas mīlestību, ar pašaizliedzību un sevis nesaudzēšanu.
Filmu skatījos kopā ar Bauskas 1. vidusskolas jauniešiem. Viņu atziņas mājupceļā mani vēl vairāk nostiprināja pārliecību – vidusskolēni ir mākslas darba uzrunāti. Man atmiņā palikušas dažas jauniešu izteiktās domas. Viena no tām aizkustināja ļoti, es pat gribētu teikt, iedvesa cerību par paaudzi, kura vēl nav zudusi morāli ētisko anomāliju dūksnajā. „Jaunākās filmas parasti „nokačāju” un noskatos mājās. Taču „Rīgas sargus” apzināti nemeklēju nelegālajos saitos – kā nekā latviešu filma, nevar ar savējiem tā.”
Savukārt jaunības maksimālisms gluži vai virmoja kādā citā spriedumā – varbūt nedaudz šokējošā, taču – vai nepatiesā?
„Es zinu, ja vajadzētu, es arī ietu sargāt Latviju. Bet ko es sargātu Bauskā – lielveikalus un benzīntankus? Pat kino jābrauc uz Rīgu skatīties.” „Es arī iešu sargāt, ja vien nebūšu aizbraucis peļņā uz ārzemēm.”
Tāds laiks, tāda Latvija – mums visiem viena. Vectēvi Rīgu un Latviju 1919. gadā nosargāja. Par viņiem skatoties, acīs asaras sariešas. Kas sargās Latvijas valsti šodien?
