Nu un atkal es vēlos, Jums, kaut ko uzrakstīt, bet īsti par ko vēl nezinu… Tapēc arī nospēru bloga virsrakstu no repera Gustavo dziesmas! Bet, ja nopietni, paldies par komentāriem un man ir prieks, ka manis rakstītais rada…
Atceroties mācības vidusskolā, mēs dāviņnieki it kā vienmēr izcēlāmies, bijām skaļāki varbūt, atraktīvāki u.t.t.. Arī Udox man piekritīs, jo arī viņam ir bijusi saskarsme ar dažiem tipāžiem iz Dāviņiem! Tā īsti padomājot un paskatoties, tik tiešām nav daudz cilvēku, kas nākuši no Dāviņiem un viņiem uztrauc sabiedrībā notiekošais un daudzi no viņiem pat īsti neiederās mūsu pilsoniskajā sabiedrībā. Bet vai pie tā ir vainīga vide, vieta, kur viņi uzauguši??? Es domāju, ka videi nav lielas ietekmes, viss ir atkarīgs no indivīda un viņa ambīcijām. No konkrētās vides, lai cik sakropļota vai ideāla tā būtu – katrs paņem sev to, ko viņš vēlas. Konkrēti es, dzīvojot, Dāviņos redzēju alkoholiķus, vai tad pats tāds esmu? Nē! Redzēju, kā dzērumā vīri sit savas sievas un bērnus, nez vai arī to es darīšu! Redzēju arī to, kā cilvēki, kas tur uzauguši kļūst par šī ciemata īstiem patriotiem un sasaista dzīvi ar vietu, kur uzauguši! Arī to es nedarīju! Es paņēmu no šīs vides to, ko man vajadzēja un devos tālāk. Pats svarīgākais, ko ieguvu, uzaugot šajā vidē ir draudzība, kopības sajūta, nebaidīties izteikt savas domas un nedaudz cietsirdības. Tas viss tur ir, atliek to tikai paņemt, bet no katra un nedaudz. Problēma mūsdienu “mazajos” ir tā, ka viņi sev paņem lielā devā kaut ko negatīvu, tomēr to vajadzēja tikai nedaudz – līdzsvaram! Kāds gudrais ne velti ir teicis: “Ņemiet no dzīves visu, ko tā dod”. It kā jau jāpiekrīt, tomēr vajadzīga piebilde “dariet to visu ar mēru”
Es vienkārši vēlos teikt, ka nevajag spriest par cilvēku pēc tā, no kurienes tas ir nācis, vajag ar to lepoties un to padarīt par savu stipro pusi. Tā piemēram, skolas laikā mēs dāviņnieki ar to likām no mums “bīties” – vieta, kuru visi uzskatīja par Bauskas rajona vājo punktu, padarīja mūs par draugiem un pat ļoti stipriem. Mums tādiem bija jākļūst, jo pārējiem mēs likāmies savādāki, jo stereotips jau bija izveidots, tāpēc negribot klusais kļuva skaļāks un skaļais klusāks. Tādā veidā varbūt iznīcinot kādu personību, kurai varbūt bija lemts būt Biedriņa vietā. NESPRIEDIET PAR CILVĒKU PĒC TĀ, NO KURINES VIŅŠ IR NĀCIS, UZAUDZIS! Iepazīstiet personību, viņu un tad spriediet.
Es ļoti ceru, ka manis teikto lasa arī kādas visusskolas ex-skolotāja, kas reiz man teica, ka mana skaļā uzvedība ir izskaidrojama ar to, ka esmu nācis no tādas mēslu bedres, ka neko savādāku (labāku) no manis prasīt nevar ! Toreiz es apstulbu… Un jutos vainīgs, tāpēc no visas sirds novēlu arī viņai reiz nonākt līdzīgā “mēslu bedrē” un izsaprast tās patieso skaistumu un dzīves gudrību pārpilnību!
P.S. Sorry, par pārāk “saldo” un personīgo stāstiņu, labošos, biedri, labošos!!
