Latvijas Valsts vēstures arhīvā saglabātas vairākas senas protokolu grāmatas no Bornsmindes (vēlāk – Īslīces) pagasta.
Latvijas Valsts vēstures arhīvā saglabātas vairākas senas protokolu grāmatas no Bornsmindes (vēlāk – Īslīces) pagasta. Šajos dokumentos rodama gan vērtīga vēsturiska informācija, gan savdabīga valoda.
Graudus glabā aiz trim atslēgām
1867. gada 12. marta protokolā lasāms:
«Tas pagasta veccakais Sikkis likka tam še sapulcējušam Bornsmindes pagasta vietnieku pulkam (tā tolaik sauca pagasta padomi – R. Ā.) priekšā, ka daudz pagasta locekļi vēl nav savas kroņa un pagasta nodošanas (nodokļus – R. Ā.) atlīdzinājuši, un ka tādi, lai viņņi uzskubināti un arri piespiesti taptu savas nodošanas riktīgā laikā atlīdzināt, ar strāpes maksāšanu taptu strāpēti.»
Tolaik katrā pagastā bija kopēja labības klēts jeb magazīna, kuru varētu dēvēt arī par zemnieku pašpalīdzības iestādi. No magazīnas labību drīkstēja aizdot līdz nākamajai ražai ar sešu procentu likmi. Šī labības noliktava bija aizslēgta ar trim atslēgām, kas glabājās pie dažādiem cilvēkiem. Par šo tematu tika spriests arī Īslīcē:
«Notikkums tai 16to Merc 1868 iekš Bornsmindes pagasta valdīšanas.
Kad tikdaudz cik caur § 7 tās labbklāšanās likkuma ir atvēlēts, jau no magazīnes tiem trūkuma ciesdamiem Bornsmindes pagasta locekļiem irr izdots, un taggad vēl citti, kas ne būt bez palīdzības nevarr iztikt, irr lūguši viņņiem no magazīnes labbību lienēt, tad tikka no tā šodien še sapulcēta pagasta vietnieku pulka apspriests:
apriņķa tiesas valdīšanu lūgt, lai atvēl līdz Jurģiem š. g. no magazīnes tiem, kurrus trūkums spiež, 100 pūru rudzu un 50 pūru miežu izdot.
Tas pagastavietnieku pulks apņemās uz to lūkot, ka tie saimnieki, kas nebūt bez palīdzības nevarr iztikt, tik par katru mēnesi 5 pūri rudzu un 5 pūri miežu, un kalpiem 1 pūru rudzu un 1 pūru miežu par mēnesi no magazīnes izdot. Tiem kalpiem, kas nav pie saimniekiem jeb arrendateriem iekš pagasta dienestu saderrējuši, vajaga, kad viņņi gribb no magazīnes lienimu (aizdevumu – R. Ā.) dabbūt, vienu uzticamu saimnieku jeb kalpu par galvenieku pievest.»
Protokolu ar saviem parakstiem apliecinājuši pagasta vecākais J. Siķķis, skrīveris J. Bekmann un G. Grimma. Pārējie septiņi «pagasta vietnieku pulka» pārstāvji ir bijuši analfabēti un vilkuši krustiņus pret savu vārdu (Rein Dumpe, Andže Zanderson, Madulēn, Martin Ulst, Geddert Lāce, Geddert Briede un Jān Šaik). Tolaik tā bijusi visai izplatīta parādība.
Pieprasa «galvas labību»
Vajadzības gadījumā magazīnas kopkrājums tika papildināts, uzliekot katram pieaugušam vīrietim «galvas labības» nodevu. To apliecina 1869. gada 25. oktobra protokols:
«No tā šodien še sapulcētā pagastavietnieku pulka tappa dēļ tās šinnī ruddenī berramas galvas labbības apspriests: to galvas labbību appakšējā vīzē no tiem pagasta locekļiem ņemt, un proti:
1. no pilna kalpa un lielajiem puspuišiem 1/2 pūru miežu
2. no pilliem puišiem 1/3 pūru rudzu un 1/3 pūru miežu
3. no ceturtās šķirras saimniekiem 1/3 pūru rudzu un 1/3 pūru miežu
4. no trešās šķirras saimniekiem 1/2 pūru rudzu un 1/2 pūru miežu
5. no otrās šķirras saimniekiem 2/3 pūru rudzu un 2/3 pūru miežu
6. no pirmās šķirras saimniekiem 1 pūru rudzu un 1 pūru miežu.
Tāpat arri tika apspriests no tās izlienētās labbības, kā arri no tiem magazīnes parrādiem 6 procentes ņemt.»
Nodokļus iekasē pēc saimnieku šķirām
Pagasta varasvīriem nācās lemt arī par «galvas naudas» nodokļa iekasēšanu. Turīgākajiem jeb «1. šķiras» saimniekiem nācās maksāt 15 rubļu gadā, citiem – proporcionāli mazāk. «Pilnie puiši» maksāja 9,20 rubļu, bet «mazie puspuiši» tikai 3,25 rubļus gadā.
Arī tolaik minētie lēmumi ne vienmēr tika pieņemti vienprātīgi, tālab lasāms: «Tie pagasta vietnieki Jān Šaik un Martin Ulst nebija ar to vissu izrēķenētu galvas naudu ar mieru, bet viņņiem nebij nekādas rektīgas prettīrunāšanas. Tas pagastaveccākais deva savu balsi tai lielākai daļļai to pagasta vietnieku pulka un tādēļ irr arri tā galvas nauda tādā vīzē jāņem.»
Arī pagasta amatpersonu vēlēšanas tika atspoguļotas:
«..vissi deviņi še sanākuši runasvīri vēlēja to līdzšinēju skrīveri J. Bekmann, bet to tik tādā vīzē, kad viņņi ar to pašu tās lones (algas – R. Ā.) dēļ varr palikt. Kad tā līgšana dēļ tās lones tappa turrēta, tad tas skrīveris salīga dēļ tās lones par gaddu uz tādu vīzi, un proti:
tas skrīveris dabbon loni 100 rubuļus sudrabā un 15 pūrus auzas un tad viņņam vajaga ar savu zirgu uz Bornsmindi (domāta muiža, tagadējie Ziedoņi – R. Ā.) tās noliktās tiesas dienās braukt, bet ja tā muižas valdīšana tam skrīverim pakkaļ sūtītu, un proti, uz pagasta salīgšanu, tad tie piecpadsmit pūri auzas atiet no tās lones nost un paliek pagastam par labbu.»
Minētie 100 rubļu bija gada alga, un tas tolaik skaitījās ļoti labs atalgojums.
