Baušķenieki brāļi Māris un Andis Neikšāni autosporta cienītājiem ir labi pazīstami. Viņi ir bijušā moto un autosportista Pētera Neikšāna dēli.
Baušķenieki brāļi Māris un Andis Neikšāni autosporta cienītājiem ir labi pazīstami. Viņi ir bijušā moto un autosportista Pētera Neikšāna dēli. Māris 1997. gadā 13 gadu vecumā kļuva par Latvijas čempionu kartingā. Tajā pašā gadā šajā sporta veidā viņš bija trešais Baltijā. Māris četrreiz ieguvis Latvijas čempiona titulu rallijkrosā un vienreiz autokrosā. Andis ir vicečempions rallijkrosā un autokrosā 1400 cm³ klasē. Māris nule iestājies biznesa augstskolā «Turība» Uzņēmējdarbības vadības fakultātē. Andis mācās Rīgas 1. ģimnāzijā. Rudenī viņš ies 11. klasē. Gaitas autosportā, pēc brāļu sacītā, turpināšoties tik ilgi, cik to atļaušot līdzekļi un pavadīšot veiksme.
Latvijas čempionāta autokrosā 3. posma sacīkstes Mūsas trasē notika pagājušo svētdien, 21. jūlijā. Tajās startēja tikai Andis. Kāpēc?
Māris: – Es autokrosā piedalījos kopš 1998. gada. Vairs nebraucu, jo pērn ieguvu čempiona titulu 2000 cm³ klasē gan autokrosā, gan rallijkrosā. Nebija jēgas šogad vairs braukt. Zinu, ka būtu priekšgalā. Autokrosā sportista lielākais sasniegums ir Eiropas čempiona tituls, augstāka vērtējuma nav. Nolēmu startēt autorallijā, jo tajā notiek pasaules čempionāts, kurā vēlos piedalīties.
Mana autoritāte rallijā ir igaunis Marko Martins, kurš 25 gadu vecumā kļuva par pasaules čempionu. Viņam vēlos līdzināties gan tāpēc, ka Marko ir no Baltijas, gan arī tādēļ, ka viņš kļuvis par pasaules čempionu, būdams tik jauns.
Andis: – Es sāku braukt autokrosā un rallijkrosā divus gadus vēlāk nekā Māris, 2000. gadā. Joprojām piedalos autokrosā, jo jāuzkrāj pieredze. Sacīkstes rallijkrosā diemžēl vairs nenotiek. Man nav tik strikta nākotnes mērķa kā brālim.
Kādā no lielajiem dienas laikrakstiem Andis nodēvēts par «cīnītāju – iznīcinātāju». Savukārt jūsu tēvs un treneris Pēteris Neikšāns vietējā presē atzinis, ka Māra braukšanas stils ir nosvērts. Vai arī pēc rakstura esat tādi – viens mierīgs, otrs ātrs?
Māris: – Varētu tā būt. Sacīkstēs braucu «ar galvu», domāju, kā labāk izbraukt, kā apdzīt, nevis, «acis pārgriezis», plēšos uz priekšu un situ mašīnu. Braucu apdomīgi, lēnu garu. Tas gan nav īsti piemērots apzīmējums, jo sacensībās viss notiek ātri. Braucu prātīgi, tā būs pareizāk. Uzskatu, ka tādā veidā iespējams sasniegt augstākus rezultātus.
Andis: – Pirmajā sezonā tiešām uzvedos kā «cīnītājs – iznīcinātājs». Katrā braucienā atrados trijniekā, azartiski cīnoties, pārvērtēju mašīnas spēkus un regulāri to salauzu. Agrāk piedalījos vairāk prieka pēc, tagad, kad katrā «gonkā» jāuzrāda stabils sniegums, jo ir mērķis iegūt čempiona titulu, vairs nav tik interesanti, taču braukt var. Man gan šķiet, ka raksturu nevar saistīt ar braukšanas stilu, turklāt pašam sevi grūti novērtēt.
Māris: – Brīžiem viņš ir neapdomīgs, vismaz braucot ikdienā ar savu mašīnu. Nesen Andis gandrīz ieskrēja smagajā…
Vai brāļus Neikšānus pirms starta psiholoģiski iespaido sevišķi spēcīgu pretinieku konkurence?
Andis: – Nekad par to neesmu domājis. Turklāt konkurentu var novērtēt tikai trasē, nevis pirms starta. Parasti domāju, kad jāatlaiž sajūgs un jāsāk braukt, nevis par pretiniekiem. Protams, nav slikti, ja kāds īpaši nelabs draugs un sīvs konkurents ir izstājies…
Māris: – Domāju, ka neviens nav pārcilvēks. Visiem ir vienādi noteikumi un viena trase. Neslēpju, ka tad, kad sāku startēt autokrosā un rallijkrosā, visi skrēja sānos un sita durvis. Tagad tā nav. Zina, ka man ir diezgan liela pieredze, jo daudz esmu braucis gan autotrekā, gan autokrosā, arī rallijkrosā.
Gluži vienkārši jācīnās. Kad braucām sacīkstēs kopā ar brāli, es palīdzēju viņam, Andis man. Ja es biju pirmais un viņš trešais, izkārtoju tā, lai brālis būtu otrais…
Ar kādu domu piedalāties sacīkstēs?
Māris: – Braucu ar domu uzvarēt, citādi nav vērts. Esmu pat derējis, ka būšu pirmais – uz «piecīti», saldējumu. Vienmēr man izrādījusies taisnība. Tētis saka, ka esmu pārāk pašpārliecināts.
Andis: – Cenšos nedomāt par uzvaru.
Daudziem kauss šķiet nekam nederīga manta, kura ātri pārklājas ar putekļiem. Ko jums nozīmē kauss?
Māris: – Sākumā tas bija kaut kas, jo to bija grūtāk iegūt. Tagad kausam vairs nav tik liela nozīme. Turklāt man labāk patīk diplomi, jo tajos minēts vārds un uzvārds, bet kausā tikai sacīkšu posms.
Andis: – Svarīgāka par kausu man šķiet apzināšanās, ka esmu to izcīnījs.
Esmu bļāvusi un svilpusi sacensībās, domādama, ka tas sportistiem palīdzēs. Kā jūsu sniegumu ietekmē līdzjutēji tribīnēs?
Māris: – Mūsas trasē ir visgrūtāk braukt, jo «visas tribīnes» ir pazīstamas. Tās ir atbildīgākās un smagākās sacīkstes.
Andis: – Piekrītu Mārim, taču sacensību laikā par līdzjutējiem nav laika domāt.
Augot vidē, kurā tehnikai atvēlēta svarīga loma, jūsu izvēle piedalīties autosportā ir loģiska. Vai tiešām jūsu biogrāfijā ir tikai autosports?
Māris: – Esmu mācījies gan mūzikas, gan mākslas skolā. Neesmu ne mirkli nožēlojis, ka abas iestādes nav pabeigtas, jo sapratu, ka tās nav domātas man. Mūzikas skolā mācījos klavierspēli. Mājās tagad tās trinkšķina septiņgadīgā māsa Beāte. Mākslas skolā ieguvu diezgan daudz. Iemācījos zīmēt, domāt citādāk. Zināšanas noder, piemēram, krāsojot mašīnu.
Andis: – Es arī esmu apmeklējis mākslas skolu, kuru neesmu beidzis, dejojis, veidojis no māla. Līdztekus nodarbībām mākslas skolā braukāju ar mopēdu. Tas saistīja vairāk. Turklāt, ja tev ir mopēds, gribas ātrāk piesēsties pie mašīnas stūres. Kad pirmo reizi vadīju auto, bija liels prieks un trīcēja rokas. Pirmā mašīna man un brālim bija «Volga».
Vai aizraušanās ar autosportu netraucē ievērot tēta izvirzītu nosacījumu – ar sportu atļauts nodarboties tikai tad, kad vērtējums mācībās nebūs zemāks par septiņi?
Andis: – Tētis redz, ka mēs «nelaižam muļķi» un spējam gan normāli mācīties, gan sportot. Līdz ar to vairs tik stingra nosacījuma nav. Otru gadu mācos Rīgā. Sekmes ir normālas. Vislabāk man patīk algebra, jo to māca interesanta skolotāja, ar kuru var parunāt ne tikai par algebru vien. Vēl neesmu izlēmis, kādu profesiju apgūšu.
Māris: – Vienmēr esmu mācījies normāli. Nupat iestājos «Turībā». Rudenī sākšu studēt pirmajā kursā uzņēmējdarbības vadību. Lēmums par labu šīm studijām tāpēc, ka nākotnē tik un tā būs jādomā par savu uzņēmumu.
Vai atliek laika arī interesēties, kas Latvijā un pasaulē notiek?
Māris: – Klausos ziņas «Radio SWH». Brīvajā laikā es, brālis un mūsu labākie draugi nodarbojamies ar sportu – peldam, spēlējam lielo tenisu, ziemā aizraujamies ar snovbordu. Ar interesi vērojam pasaules čempionātu hokejā, saista arī motokross.
Ko jums nozīmē ģimene?
Māris: – Viņi – tētis, kurš ir mūsu treneris, mamma un māsiņa Beāte – ir lielākie atbalstītāji. Šogad man un brālim ir vieglāk, jo mums ir sponsori «Uzvaralauks», īpaši Arnis Vējš, «Gros auto grupa», «Bosch», «Agip», «Eternit». Līdz šim ieguldījām tikai ģimenes nopelnītos līdzekļus.
***
Fakti
Brāļi Neikšāni dzimuši: 1983. gada 21. augustā – Māris, 1985. gada 12. maijā – Andis.
Māris kopš 1997. gada startējis ap 100 sacīkstēs, 65 aizvadījis pirmajā trijniekā.
Māris 17 gadu vecumā ieguvis Latvijas autosporta meistara nosaukumu, Andis – 16 gadu vecumā.
Māris piedalījies kartingā, autokrosā, rallijkrosā, autotrekā, autošosejā, rallijā, Andis – kartingā, autokrosā, rallijkrosā, autotrekā.
Māris sacīkstēs attīstījis ātrumu 190 km/h, Andis ārpus sacensībām – 170 km/h.
Neikšānu ģimenei – tētim, brāļiem Mārim un Andim – kopā ir 140 kausu.
