Vienas dienas braucienā pa Aizkraukles rajona pašu dienvidu galu īsi pirms mācību gada sākuma devās Bauskas rajona latviešu valodas un literatūras skolotāji.
Vienas dienas braucienā pa Aizkraukles rajona pašu dienvidu galu īsi pirms mācību gada sākuma devās Bauskas rajona latviešu valodas un literatūras skolotāji.
Maršruts pa baltajiem Sēlijas lielceļiem ir bagāts ar informāciju, novadam raksturīgiem dabas skatiem. Apbruņojoties ar pacietību ceļu grambās un putekļos, tas būtu lielisks brauciens visiem skolas bērniem. Ekskursijā iekļautas Jāņa Jaunsudrabiņa dzīvesvietas, Veltas Tomas kapa apmeklējums Neretā. Netālu var apskatīt gleznaino Saukas ezeru un Ormaņkalnu, bet atceļā, izbraucot nelielu līkumu, piestāt pie Daugavas dzelmē nogremdētā Staburaga. Īpaši sarunājot, iespējams apmeklēt Vīgantē mītošos rakstniekus Māru Svīri un Vladimiru Kaijaku.
Sētsvidū iet basām kājām
Jānis Jaunsudrabiņš «Baltajā grāmatā» par «Riekstiņiem» saka: «Mūsmāju sētsvidus bij’ apaudzis ar zaļu zālīti; tikai balti izmīti celiņi aizstiepās no istabas durvīm uz saimnieku klēti, uz vāgūzi un uz aku.»
Riekstiņu mājas sētsvidus (gide vairākkārt uzsver tikai šo apzīmējumu un nepieņem vārdu «pagalms») ir patiesi tīrs, sakopts, zaļā zālītē ietērpts. Tāpēc tūristi, tajā ienākot, nereti steidz vilkt nost apavus, lai baudītu maigos stiebru pieskārienus. Tas vēl tikai pastiprina valdzinošo pagātnes apjausmu. To jo īpašu dara muzejmājas saimniece – «Baltajā grāmatā» tēlotā saimniekdēla Pēterīša mazmeita. «Riekstiņos» pie mājas stūra, lepni piebriedis, aug lupstājs, tieši tāds, no kāda viņas skolas Otiņš taisījis ūdenspistoles.
Kalpu klētī, graudu klētī un vāgūzī izkārtotā ekspozīcijā skatāmi 19. un 20. gadsimta sadzīves un etnogrāfiskie priekšmeti, atskaņots tiek rakstnieka balss ieraksts. Saimnieku klētī aplūkojamas grāmatas, fotogrāfijas, gleznas, piemiņas lietas un sadzīves priekšmeti, kas piederējuši J. Jaunsudrabiņam un viņa tuviniekiem. Mazajā vāgūzī parādīts, kā stāsts par «Mūsmājām» izaudzis no īstenības. Muzeja ļaudīm izdevies apkārtni saglabāt, tādējādi, mājup braucot, pārņem izjūta, ka dodies projām no pagājušā gadsimta.
Daudz apskatāmu vietu
Neretas pusē ir daudz aplūkojamu vietu, kuras saistās ar Jāņa Jaunsudrabiņa dzīvi. Skolas parkā aug vēl rakstnieka stādīta liepa, Jaunsudrabiņa parka aleju krustojumā novietots «Baltās grāmatas» Janča ganu rītu simbols, skulptūra «Ganiņš». Ķišku kapi ir daudzu «Baltajā grāmatā» un «Zaļajā grāmatā» minētu neretiešu atdusas vieta. Te apglabāts arī J. Jaunsudrabiņš, viņa meita Lilija, sieva Nata, citi radinieki. Viņu kapa vietā uzstādīta piemiņas zīme «Birztaliņa». Arī «Mūsmāju» Pēterīša, Pētera Čakanovska, atdusas vietā ir piemineklis. Ķesteru kapos dus dzejniece Velta Toma.
Neretieši atzīst, ka iespaidīga viņu puse esot agri pavasarī, kad lēzenie Sēlijas pakalni pielīstot ar pieneņu dzeltenumu. Līdz ar tikko plaukušo koku svaigo zaļumu tas veidojot kolorītu, iespaidīgu ainavu. Vasarās ceļa malas krūmus un kokus pārklāj putekļu baltums, tomēr rudenī tie atkal sola priecēt visus ar zelta lapu krāsām.
No Ormaņkalnā uzstādīta skatu torņa paveras pievilcīga paugurainā Sēlijas ainava ar zilo Saukas ezera pogu tajā. Arī divos apkārtnes luterāņu dievnamos – Saukā un Neretā – skatāmas senatnes arhitektūras vērtības. Toties Neretas katoļu baznīca ir viena no jaunākām celtnēm novadā.
Atpakaļceļā no Neretas var doties caur Sauku un Viesīti, tālāk caur Sunāksti vai Jēkabpili, meklējot labākos ceļus līdz Vīgantei. Te var turpināt ekskursijas literāro daļu, izstaigājot «Staburaga bērnu» – Valda un Janča – takas, vai arī gluži vienkārši apskatīt Daugavu, piekļūt pie tām vietām, kur dzelmē joprojām asarās mirkst Staburags.
