Šovasar priecājos līdzi draudzenei, kuras mazdēls spēra pirmos solīšus.
Šovasar priecājos līdzi draudzenei, kuras mazdēls spēra pirmos solīšus. «Nu esi liels, pats uz savām kājām nostājies,» slavējām bezrūpīgi un paļāvīgi smaidošo mazuli.
Augšanas un pieaugšanas laikam esam gājuši cauri katrs – savā un savu bērnu mazotnē. Sajūsmas vērts ir pirmais smaids, zobiņš, solītis, vārdiņš. Ar aizkustinājumu uzklausīts bērna valodā teikts apsveikuma dzejolis, dziesmiņa, apbrīnota ar mazo roku zīmēta saulīte. Tādi ir mūsu mazie, kopīgie prieki un panākumi.
Jūlija sākumā, piedaloties meitas izlaidumā Latvijas Universitātē, pasmaidīju, atceroties, ka pamatskolas un pat bērnudārza izlaidumā mazās un jaunās «dāmiņas» nereti tiek pucētas daudz krāšņāk. Augstskolas diploma saņēmējām vairāk bija raksturīgs lietišķais stils – kostīmi, baltas blūzes, retā bija ģērbusies plandošā vakartērpā. Pat balkonā sēdot, bija dzirdams, ka abiturientu kabatās ik pa laikam klusināti iepīkstas mobilie telefoni, jo pēc izlaiduma daudziem bija jāsteidzas atpakaļ uz darbu. Laiks tāds, ka tikai retais var izbaudīt studiju laika valdzinošo reibumu, lielākā daļa mācības savieno ar darbu, pienākumiem un atbildību.
Vasara man devusi iemeslu dažādām pārdomām. Arī sāpīgām, skaudri smagām. Tās likušas saprast, ka tā īsti pieauguši kļūstam tikai tad, kad nākas uzņemties atbildību par vecākiem. Kad it kā gluži negaidot izrādās, ka viņi bez mūsu atbalsta un aprūpes ir tikpat bezpalīdzīgi kā mēs savas dzīves pirmajos mēnešos. Kad kļūstam atkarīgi katrā vārdā un pasniegtajā ūdens malkā.
Tas ir laiks, kad bērnu un vecāku dzīves saslēdzas kā gredzens, kā cieši sasiets mezgls. Līdz šim nebiju varējusi iedomāties, ka brīdis, kad trūkst garīgā nabas saite, var būt pat fiziski tik mokošs. Visgrūtāk ir tad, kad jānoskatās, kā otram sāp, un pat vissirsnīgākie vārdi un uzmanība maz spēj palīdzēt.
Reizēm šķiet, ka tikai tagad tā pa īstam iepazīstu savu mammuku, pārskatot un kārtojot lietas viņas dzīvoklī. Atrodot ar viņas roku rakstītas nelielas zīmītes, atklājot, kas ielikts tajā, kas citā plauktā. Šķiroju gadiem pildītus grāmatplauktus, un, atverot dzeju krājumu, izkrita lapiņa, uz kuras atzīmētas sirdij tuvākās rindas. Rūpīgi sakrātas visas mazmeitu rakstītas un zīmētas kartītes.
Tā mēs sarunājamies caur atmiņām, ziediem, svecēm un pavisam ikdienišķām lietām. Neilgi pirms atvaļinājuma beigām nodomāju, ka vajadzētu dārzā vēl iesēt dilles. Nākamajā dienā mammas virtuves plauktā atradu iepriekš nepamanītu kastīti un tajā gan diļļu, gan rudenī sējamu ziemciešu puķu sēklas. It kā viņa pati, manas domas juzdama, tās būtu tur nolikusi. Pasmaidīju un teicu mīļu paldies tam mazajam zirneklītim, kurš sazin no kurienes trauslā pavedienā bija nolaidies gar loga rāmi saulītē pasildīties.
