Rīt Līgo vakars. Ozoli liec zarus vainagu vijējiem pretī un lūdzas: «Galotnīti nelaužat(i)!» Jāņuzāles ir uzziedējušas un tieši rītnakt būs dabas spēka un burvības pilnas.
Rīt Līgo vakars. Ozoli liec zarus vainagu vijējiem pretī un lūdzas: “Galotnīti nelaužat(i)!” Jāņuzāles ir uzziedējušas un tieši rītnakt būs dabas spēka un burvības pilnas. Pēc tam dienas atkal kļūs īsākas un vasara būs pagriezusi vaigu pret rudeni un auglības laiku.
Iekustināt zvanu
Dažviet svētki atnāks ar ciemiņiem un jautrību, citviet saulgriežu noskaņu būs tik vien, cik tālrādes vai radio balsis to atnesīs. Vai vairs protam tā pa īstam uzņemt Līgo vakaru un svinēt Jāņus? Kā to iemācīties? Vai alus, siers, ēšanas prieki, ugunskura dūmi, cepot gaļu dārzā, nav aizklājuši patiesību, kas ir vasaras saulgrieži? Cik Jāņu dziesmām zinām visus vārdus, cik melodiju atceramies un vai vispār vēl saņemamies, lai dziedātu paši, nevis tikai atskaņotu ierakstus, ziņģes un šlāgerus?
Jau otro gadu folkloriste kopas “Iļģi” vadītāja Ilga Reizniece ir gatava pie rokas ņemt un skaidrot, un mudināt izprast tautas gudrības. Viņa visu jūniju centās Latviju iekustināt kā ierūsējušu zvanu, aicinot piedzīvot Jāņus, izprast šo svētku būtību, svētību un jēgu.
Ilga teic: “Es varu tikai mēģināt izteikt to, kā tas ir ar mani, un es nevaru solīt, ka tas, kurš būs man blakus, ies pa to pašu ceļu un nonāks tajā pašā vietā. Un viss manis sacītais būs tikai kā rīta rasa, kas ir bijusi, vizējusi, veldzējusi, bet nu tās vairs nav. Ja neatradīsit savā esamībā brīvu vietu un neielaidīsit to sevī. To, ko grūti nosaukt vārdā un izskaidrot. To, kas skan, vibrē, met tiltu, paceļ, saista, izskalo un sadedzina.”
Maina dzīvesveidu
Ilgas Reiznieces idejai ir bijuši atbalstītāji Bauskā, Iecavā un Skaistkalnē. Iecavas novada folkloras kopa “Tarkšķi” un vadītāja Kristīne Karele Jāņu gudrībās, dziesmās un rotaļās dalījās 12. jūnijā pašu mājās Iecavas tautas namā, 16. jūnijā devās uz Aizkraukli.
Kopas vadītāja Kristīne Karele ir Iecavas vidusskolas angļu valodas skolotāja. Ar folkloru viņa izaugusi – bijusi Rīgas skolēnu pils “Kokle” dalībniece, dancojusi un spēlējusi universitātes “Damdaros”, dziedājusi “Rasā” pie Valda Muktupāvela. Rīgā viņa bija izveidojusi bērnu folkloras kopu, un tagadējie Iecavas “Tarkšķi” ir šī nosaukuma mantinieki. No vaļasbrīžu prieka tas kļuvis par dzīvesveidu. Šādi Kristīne audzina arī savas meitas Annu Patrīciju un Katrīnu.
Dabas spēks
“Tarkšķu” rīkotā Jāņu mācībstundā piedalījās Sandra Lāce no Baldones. Viņa Jāņu piedzīvošanā iesaista sava pagasta ļaudis. Piedalās arī vietējās bibliotēkas darbinieces, un jāņmācības pulciņā esot ap 50 cilvēku.
Sandra neatceras īpašus Jāņus no savas bērnības. Atklāsme par vasaras saulgriežu būtību viņu sasniegusi vidusskolas gados. Nācies būt tādā īsti latviskā svinēšanā, kur sapratusi, ka tas ir kaut kas pa īstam. Kā, Jāņu rītam austot, miglas klāta upe, kurā gribas brist dziļāk un dziļāk… Lai sniegtu šīs izjūtas bērniem, Sandra Lāce uz Iecavu bija atbraukusi ar meitu Katrīnu un viņas draudzeni Signi. Abas pusaudzes bez tielēšanās metās dancotāju un rotaļnieku pulkā, jo tās viņām vairs nebija svešas lietas.
Mazās jelgavnieces – otrklasniece Aiva un piecgadīgā Krista – pēc “Tarkšķu” nodarbības bija nogurušas. Uz Iecavu viņas kopā ar vecmāmiņu Dzintru Vanagu nākušas kājām – piecus kilometrus no Zālītes. Tur atgūtā saimniecībā dzīvojot vasarās. Nekādas bagātības nav, klājas diezgan grūti, bet varbūt tieši tāpēc gribas mācīt mazmeitām, kā pasmelt spēku no tautas tradīciju burvības, stāsta Dzintra Vanaga.
Vārda mantinieki
Šāds spēks tiešām ir, pārliecinājusies Sanita Kozlova, Iecavas vidusskolas vēstures skolotāja. Viņu un kolēģi Gitu Razāni, sākumskolas un darbmācības skolotāju, Kristīne Karele iesaistījusi bērnu folkloras kopā. “Mēs ar Gitu šādu iespēju bijām gaidījušas vairākus gadus,” teic Sanita Kozlova.
“Paldies saku opītim, ka Jānīti vārdu lika,” Sanitai līdzās stāvēdams, divrindi norunā jaunākais dēls, kuram vārds dots par godu vectēvam. Viņš svētkus sauc savā vārdā – par Līgojāņiem. Folkloras grupā Jānis ir kopā ar brāli Kristu.
Sanitas tēva mājas celtas 1883. gadā, un tur Jāņus var svinēt pa īstam. “Esmu Jāņa meita un Jāņa māte, man jāsien siers un jāpin vainagi, svinēšanai gatavojamies no sirds,” stāsta Sanita par savā ģimenē piekoptiem rituāliem. Jāņu vainagi tiek glabāti līdz nākamajiem vasaras saulgriežiem, kad tos atdod ugunij.
Ievēl Jāni
Līgo vakars ienāk ne tikai tajās mājās, kur dzīvo Līga vai Jānis. Iecavnieka Edija Arāja ģimenē un radu pulkā sava godināmā nav, tāpēc katru gadu kāds no līgotājiem tiek “ievēlēts” par Jāni un saņem vainagu. Skaldot malku, cirvim nepadevīgos bluķēnus atliek malā – Līgo nakts ugunskuram. Pušķo sētu un ceļ nojumi, kur paglābties no šajā laikā gandrīz neizbēgamā lietus.
Jūnija gaitā Edija sieva Gunta pamazām tiek skaidrībā, kurš no kaimiņiem un draugiem nāks pie viņiem ciemos, kurš ko liks savā Jāņu grozā. Īpašas līgošanas piekritējas ir Arāju meitas Laura un Dārta, kuras ir dancotājas un folkloras kopas “Tarkšķi” dalībnieces. Viņas ir mācījušās dziesmas, rotaļas, ticējumus, tāpēc zina, kas un kad Līgo vakarā darāms. Kaut arī nelielā pulkā, bet Jāņu rītā sauli lecam vienmēr izdevies sagaidīt, stāsta Edijs.
Atdot pazaudēto
Kā Kristīne Karele Iecavā strādā ar bērniem, tā ir svēta lieta, atzīst Ilmārs Pumpurs, Latvijas Universitātes folkloras deju kopas “Damdari” vadītājs. Kopā ar folkloristiem vienmēr ir skaistākie un īstākie Jāņi un arī atklāsmes. Ilmārs piedalījies ekspedīcijās Latvijas novados, kur pierakstījis vecu cilvēku teiktas dziesmas un atmiņas, kā Jāņi kādreiz svinēti, kādas bijušas ieražas. Laika straujajā ritējumā daudz kas ir pazaudēts, taču jācenšas modināt sabiedrībā apziņu, ka latviskā dzīvesziņa ir vērtība, uzskata Ilmārs.
Līdzīgas vasaras saulgriežu nakts svinēšanas tradīcijas bijušas daudzās Eiropas valstīs, taču tās aizmirstas, pazaudētas. Ilmārs Pumpurs atceras pārsteidzošu tikšanos ar zemniekiem Rumānijas kalnos, kur dzirdējis stāstām par ozolu vainagu vīšanu, ugunskuriem, klausījies rituālu dziesmas. Civilizācijas mazāk skartā vidē arī senās tradīcijas ir dzīvas, saka Ilmārs, vaicājot – varbūt latvieši varētu atdot Eiropai pazaudētos svētkus?
Pa ceļiem un takām
Vispirms šos svētkus vajadzētu atdot sev un atrast pašiem sevī. Ļaujos iztēlei un iedomājos ainu, ka Līgo vakarā pa ceļiem un taciņām ar jāņuzālēm, pīrāgiem un vainagiem dziedādami kopā nāk ļaudis no “Papardēm”, “Saulēm”, “Saulgriežiem”, “Dainām”, “Dainjāņiem”, “Purjāņiem”, “Jurjāņiem”, “Mazjāņiem”, “Jāņupītēm”, “Jāņkalniņiem”, “Līgotnēm”, “Brūžkalniem”, “Silmačiem”, “Lakstīgalām”, “Ozolskolas”, “Jasmīniem”, “Ievlīčiem” un citām vietām. Mājas ar tik daiļskanīgiem nosaukumiem ir mūsu rajonā.
Lai skanīgi un skaisti arī jūsu sētā ienāk Jāņi, ja ne rīt, tad nākamvasar noteikti!
***
Fakti
– Jurjānu Andrejs 1894. gadā sāka izdot “Latvju tautas mūzikas materiālus”, to pirmais krājums veltīts Jāņu melodijām. Tajā iekļautas 187 līgotnes.
– Jūlija Sproģa 1941. gadā izdotajā grāmatā “Jāņu dziesmu melodijas” ir 450 līgotnes.
– 1973. gadā iznākušas Jēkaba Vītoliņa sakārtotās “Gadskārtu ieražu dziesmas” ar 1155 līgotnēm.
