SIA «Radio Zemgale» dīdžejs, programmu vadītājs, iecavnieks Alvis Orravs pirmo reizi Ziemassvētku vecīša dāvanu maisu mugurā cēlis, dodoties uz… paša mājām.
SIA «Radio Zemgale» dīdžejs, programmu vadītājs, iecavnieks Alvis Orravs pirmo reizi Ziemassvētku vecīša dāvanu maisu mugurā cēlis, dodoties uz… paša mājām.
Toreiz vecītis nerunāja ne vārda (viņš bija «ļoti sasirdzis» – klepoja un šķaudīja vien!), lai mājinieki atnācēju neatpazītu.
Rūķi trako pie sarkanās gaismas
Pirms trim gadiem «Radio Zemgale» rīkoja labdarības akciju. Radioļaudis, pārtapuši rūķos un vecīšos, toreiz apbraukāja Jelgavu, Tukumu, Dobeli un Bausku, uzrunāja cilvēkus ielās, apdāvināja vecus un trūcīgus ļaudis.
«Nespēju aizmirst izjūtas, kas bija, sēžot pie auto stūres Ziemassvētku vecīša tērpā. Cilvēki smaidīja, māja ar rokām. Kad auto apstājās pie luksofora sarkanā signāla, rūķi rausās no mašīnas ārā, trakoja, slaucīja sniegu no citu automobiļu vējstikliem, provocēja transporta līdzekļu vadītājus uz «pīpināšanu»,» atceras A. Orravs.
Autovadītāja apliecība Alvim ir jau desmit gadu. Svētku brīnumu visiem, kuri to gaida, Ziemassvētku vecītis aizved ar «Volkswagen Passat» atkušņa krāsā. «Arī uz priekšu tikt man reizēm palīdz tikai brīnums. Gadās, ka pats nesaprotu, kā man ir izdevies ar pēdējo «degvielas karoti» nokļūt līdz mājām,» atzīstas braucējs.
Iereibušam vecītim bērni nenoticēs…
Reizēm pēc ģimeņu apciemošanas Ziemassvētku vecītim ilgi nācies namatēvam skaidrot, kāpēc viņš nedrīkst celt pie lūpām glāzīti. «Vispirms jau to nedaru tāpēc, ka esmu pie auto stūres, taču pats svarīgākais – es dodos iepriecināt bērnus. Ja mazie sajutīs, ka vecītis ir dzēris, tas taču vairs nebūs īsti…» skaidro A. Orravs.
Kādam ir jābūt īstam Ziemassvētku vecītim?
«Vecītim jāprot radīt pareizu noskaņu, lai bērni viņam uzreiz notic. Svarīgi, lai mazuļi turas pie rokas, lai apķeras ap kāju un nelaiž vaļā. Ziemassvētku vecītim ir jādejo, jādzied, jāizspēlē joki, jāprot pagarināt vāāārrrdus tāāā, lai veidojas saistoša intonācija. Viņam jāaicina bērni palīgā nocelt dāvanu maisu no muguras, jāprot izprovocēt mazos pastāstīt, ko mamma dara tad, kad mājās nav tēta. Bērni stāsta ar’! Kāda meitenīte ievērojusi, ka tādās reizēs mamma ļoti ilgi runājot pa telefonu… Telpā veidojas fantastiska enerģija, jo pieaugušie spēlē līdzi,» piedzīvoto atklāj A. Orravs.
Liela nozīme ir apģērba detaļām. Pat kurpes vecīti nedrīkst nodot. Alvis savam zaļbaltajam tērpam ir pieskaņojis filca zābakus. Ja vajag, viņš ieauj kājas atkušņa laika galošās…
«Pats jaukākais – just, ka esmu nokļuvis tur, kur mani patiešām gaida. Es arī ticu brīnumam, ko ieraugu bērnu vai vecu cilvēku mirdzošās acīs, un šī ticība man dod spēku turpināt iesākto,» apliecina A. Orravs.
