Baušķenieks Voldemārs Skanis svētdien, 19. augustā, svinēs 85 gadu jubileju. Viņš ir ar mieru dalīties atmiņās.
Baušķenieks Voldemārs Skanis svētdien, 19. augustā, svinēs 85 gadu jubileju. Viņš ir ar mieru dalīties atmiņās. Piemēram, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis ir uzklausījis viņa atmiņas par Rundāli, rakstot pils vēsturi.
Voldemārs pasaulē nāca 1922. gadā Jelgavas apriņķa Sesavas pagasta Lielšvirkaļu mājās kalēja ģimenē. Viņš smej: “Kviešu laukā piedzimu. Nav tā kā mūsdienās – guli slimnīcā, uzmanies ar saglabāšanu, apskata tevi gan dakteri, gan māsiņas.” Tēvs strādājis arī par kuļmašīnu meistaru, un ģimene pietiekami labi pārtikusi, lai ar laiku nopirktu nelielu zemesgabalu netālu no Rundāles.
Stāstot par skolas gaitām, Voldemārs atceras mācību pārziņa smago roku: “Man vēl aizvien liekas, ka pāris pleķu uz vaiga ir palikuši no viņa pļaukām. Toreiz skolā disciplīna bija kā armijā. Vajadzēja sveicināt katru pretimnācēju. Toties iemācīja labi, it īpaši matemātiku, pēc tam vidusskolā varēja viegli iestāties.”
Kārļa Ulmaņa laikus jubilārs atminas tikai ar labu vārdu: “1939. gadā strādāju par kuļmašīnas smērētāju – gultņus un citas detaļas smērēju ar eļļu. Nopelnīju 140 latus, nopirku velosipēdu “Erenpreis”, hūti, ādas cimdus un šlipsi. Tās bija šikas mantas. Hūti un kaklasaiti vēlāk atdevu dēlam Mārim, kad viņš devās studēt.”
Karš Voldemāru neapgāja ar līkumu, vienīgi pasaudzēja. 1943. gadā viņu iesauca latviešu leģionā, 15. divīzijā, kur viņš bija ieroču meistars. Voldemārs ir pārliecināts: “Labs amatnieks nepazudīs. Pēc kara beigām izdevās izdzīvot, jo biju prasmīgs virpotājs. Kad aizveda uz nometni Komi-Okti, arī tur bija vieglāk, jo meistarus nomitināja ārpus nometnes. Pārtika gan bija ļoti slikta. 1947. gadā atgriezos Latvijā, bet Bauskā tikai 1951. gadā. Toreiz mūsu pilsētā cieņā bija brīvās Latvijas laika meistari, lai dabūtu darbu, vajadzēja uztaisīt savu meistarstiķi, kas man arī izdevās. Pēdējā darba vieta bija kolhozā “Uzvara” pie Jansontēva.”
Padomju valdība savu vārdu tomēr esot turējusi. Savulaik “poļitruks” esot teicis: “Kad nostrādāsit četrus gadus, jums visus grēkus piedos, būsit brīvi cilvēki.” Voldemārs piekrīt – padomju laikā vēlāk vairs neesot vajāts. Dzīves gājums ļāvis secināt – neviens cilvēks nav ideāls, tomēr ikvienā ir kaut kas labs.
