Savulaik Latvijā tika ieviesta tradīcija svinēt dažādu profesiju svētkus. Noplēšamie kalendāri vēl pirms gadiem piecpadsmit ņirbēt ņirbēja no gluži neizprotamiem svinamiem datumiem, piemēram, Ogļraču, Metalurgu, Ģeologu diena.
Savulaik Latvijā tika ieviesta tradīcija svinēt dažādu profesiju svētkus. Noplēšamie kalendāri vēl pirms gadiem piecpadsmit ņirbēt ņirbēja no gluži neizprotamiem svinamiem datumiem, piemēram, Ogļraču, Metalurgu, Ģeologu diena. Tie bija mākslīgi un patiesībā nevienam nevajadzīgi svētki.
Gluži citādi noticis ar Skolotāju dienu, ko atzīmē oktobra pirmajā svētdienā. Nav dzirdēts, ka rajona izglītības iestādēs skolotāju svētki tiktu uzskatīti par formālu uzmanības izrādīšanu pedagogiem. Parasti šī diena ir piepildīta ar jautrām izdarībām, par ko gādā skolēni, pedagogu atpūtas sarīkojumiem vai kopīgiem ceļojumiem pa Latviju. Skolotāju dienai piemīt netverama brīvības elpa, kas ļauj uz mirkli aizmirst ikdienas spriedzi. Tieši tas ir svētku galvenais uzdevums.
Par pedagogu jāpiedzimst
Kārlis Skalbe 1920. gada septembrī uzrakstīja mazmazītiņu eseju: ««Metiet dzirkstis tautā…» es teicu.
«Pagaidi, esi uzmanīgs,» mans draugs saņēma mani aiz rokas. «Mūsu zemē ir tikai salmu jumti. Ja uzpūš vējš, Latvija var nodegt.»
«Bet es domāju gara dzirkstis. Tās ir kā dzirkstis, ko dzelzceļa vilciens izkaisa slapjā, aukstā rudens naktī. Kur viņas krīt, tur nodziest, un tomēr viņas apgaismo mums ceļu, jo mēs braucam bez sveces, un nakts ir gara.»»
Domājot par skolotāja aroda pārmantojamību daudzās dzimtās, allaž nāk prātā aicinājums «Metiet dzirkstis tautā». Vienkārši nav iespējams precīzāk izteikt misijas apziņu, jo skolotāja profesiju neizvēlas, lai sasniegtu materiālu labklājību vai iekļūtu sabiedrības elites aprindās.
«Vai nu tu esi skolotājs, vai neesi. Nav iespējams iemācīties būt skolotājam,» apgalvo Brunavas pagasta Mežgaļu pamatskolas direktore Jaņina Kursiša. Viņas ģimenē ir trīs pedagogi, un visi strādā Mežgaļu pamatskolā. Arī brunaviešu Levanu un Birznieku ģimeņu divas paaudzes dzīvi saistījušas ar pagasta vienīgo izglītības iestādi.
Vīramāte – iedvesmotāja un palīdze
Jānis Birznieks 17 gadu bija Mežgaļu pamatskolas direktors. Viņš vadīja sporta stundas, bet vēlāk ieguva arī ģeogrāfijas skolotāja kvalifikāciju. Pēc aiziešanas pensijā Jānis Birznieks vada zemnieku saimniecību «Birzītes», bet viņa sieva Ināra joprojām turpina pedagoģisko darbu, ko Mežgaļu pamatskolā sākusi 1970. gadā.
Par skolotāju kļuvusi arī Birznieku vedekla Mārīte. Viņa, tāpat kā vīramāte, ir sākumskolas pedagoģe. Mārītes Birznieces radošā biogrāfija ir visai neparasta. Viņa stāsta: «Līdz 1992. gadam strādāju vietējā sovhozā par grāmatvedi. Pēc tā likvidēšanas kļuvu par bērnudārza audzinātāju. Tad saņēmu piedāvājumu sākt darbu skolā. Man nebija speciālas augstākās izglītības, trūka iemaņu. Nu jau esmu beigusi augstskolu un ieguvusi arī maģistres grādu. Pirms gadiem desmit nevarēju iedomāties, ka skolotājas darbs būs tik interesants. Taču zinu pavisam dro- ši – ja mana vīramāte nebūtu Ināra Birzniece, diezin vai kļūtu par pedagoģi. Viņa ir iedvesmotāja un palīdze.»
Mārīte atklāj, ka vīramāte viņu pacietīgi un prasmīgi palīdzējusi gatavot skolotājas misijai. Birznieku ģimenē ierasts ik vakaru kopīgi pārrunāt darba jautājumus. Vislabāk Mārītei patīkot nesteidzīga domu apmaiņa ar Ināru Birznieci. Viņai esot apbrīnojami plašs redzesloks, milzum daudz jaunu ideju un pamatīga pieredze. Mārītes Birznieces ģimenē aug divi bērni – Zanda un Māris. Devītklasniece Zanda jau esot nolēmusi turpināt dzimtas tradīciju un kļūt par jaunāko klašu skolotāju. Zandai ļoti patīkot mazi bērni. Viņa varot stundām darboties ar kaimiņu un radu bērniem un justies laimīga, ievērojusi māmiņa.
Skolas direktore Jaņina Kursiša ir gandarīta par Mārītes Birznieces izaugsmi. Viņa uzsver, ka skolotāja strādā radoši, apgūstot un ieviešot mācīšanas jaunāko metodiku, prot veidot sirsnīgas attiecības ar bērniem. «Skolotājs nedrīkst būt augstprātīgs. Viņam jācenšas izprast bērnus, jāiedziļinās viņu personībās, jo citādi nav iespējams nodibināt draudzīgas attiecības. Vienlaikus skolotājam jābūt arī stingram. Esmu uzņēmusies lielu atbildību, taču neuzskatu to par slogu,» secina Mārīte Birzniece.
Bērniem dāvā mīlestību
Arī Levanu ģimenes pedagoģiskā darba tradīcijai ir turpinātājas. Mežgaļu pamatskolā strādā pensionētās skolotājas Vilhelmīnes Levanes meita Guna un vedekla Inese.
Filoloģe Vilhelmīne Levane Mežgaļu skolā sāka strādāt 1956. gadā. Guna atceras, ka sākumskolas jaunākajās klasītēs kādu laiku mamma viņai mācījusi latviešu valodu un darbmācību. «Tagad domāju, ka bija sarežģīti mums abām,» secina Guna. «Skolotāju bērniem jārēķinās ar klases biedru rezervētu attieksmi. Arī es to izjutu. Bērniem nez kāpēc šķiet, ka skolotāju atvases atrodas privileģētā situācijā, lai gan patiesībā ir otrādi.»
Bērnībā Gunu visvairāk interesējušas skolēnu kontroldarbu burtnīcu kaudzes, ko mamma vakaros labojusi. Viņa lūgusi, lai māmiņa atļauj palīdzēt. Reizēm tas neticis liegts, un Guna ar zīmuli cītīgi atzīmējusi kļūdas.
Mežgaļu pamatskolā Guna nokļuvusi 1983. gadā uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas. Drīz viņa sākusi studijas Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, iegūstot sākumskolas pedagoģes un metodiķes kvalifikāciju. Pašlaik Guna Levane ir 1. un 5. klases audzinātāja. «Apmeklējot Gunas stundas, es jūtos kā atpūtā vai aizraujošā teātra izrādē. No skolotājas strāvo mīlestība pret bērniem un darbu,» savus vērojumus klāsta direktore Jaņina Kursiša. Arī Guna atzīst, ka pozitīvas emocijas, dzīvesprieku un enerģiju viņa gūst no bērniem. Ik vakaru atgriežoties mājās, skolotāja steidzot savās izjūtās dalīties ar mammu.
Agronome maina profesiju
Gunas brāļa sieva Inese smej, ka pedagoģiskas problēmas Levanu ģimenes jaunās sievietes iztirzājot arī dārzā. «Mēs abas noslēdzamies divvientulībā un aizrautīgi diskutējam, līdz visas vagas izravētas,» precizē Guna.
Toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas absolvente, jaunā agronome Inese Levane 1989. gadā Mežgaļu skolā sāka mācīt bioloģiju, ķīmiju un zīmēšanu. Dabaszinības bijušas pamatīgi apgūtas augstskolā, tāpēc Inese, ienākot klasē, jutusies pārliecinoši. Viņa ļoti priecājusies par piedāvājumu mācīt arī zīmēšanu, kas joprojām ir skolotājas vaļasprieks.
Kāpēc deviņdesmito gadu sākumā Mežgaļu skolā nokļuva vairāki citu profesiju pārstāvji? Atbildi sniedz direktore: «Bija izveidojusies katastrofāla situācija, jo trūka priekšmetu skolotāju. Neviens jauns speciālists uz nomaļu lauku skolu nebija piedabūjams, nācās meklēt citus risinājumus. Pēc sovhoza likvidēšanas bez darba palika jauni, nopietni speciālisti, kurus mudinājām pievērsties pedagoģiskai darbībai. Eksperiments izrādījās ļoti veiksmīgs.»
Jau gadu Inese Levane strādā arī Sanitārajā robežinspekcijā Grenctālē, taču skolotājas darbu nedomā pamest un prāto par studiju turpināšanu.
Cūkgans kļūst par «mācītāju»
Līdzīgas izvēles priekšā atrodas amatu mācības, datorzinību skolotājs un direktores vietnieks saimniecības darbā Dainis Kursišs. Viņam ir automehāniķa profesija. Pašlaik Dainis studē biznesa zinības Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Viņš domā, ka vēlāk varētu pievērsties arī pedagoģijas studijām.
Situācija, kad skolas direktores dēls ir arī viņas vietnieks, šķiet visai netipiska.
Dainis joko: «Mana karjera sākās… cūku kūtī. Daudzus gadus skolai piederēja prāva palīgsaimniecība – zeme, lopi. Bija ļoti grūti sameklēt godprātīgus strādniekus, kuri koptu lopus. Mammai izdevās mani pierunāt. Nu, lūk, kādu gadu darbojos pa kūti, līdz notika kā pasakā – cūkgans kļuva par «mācītāju».»
Skolas plašās saimniecības vadīšana Dainim Kursišam sagādā milzīgu gandarījumu. Darba organizēšana un vadīšana ir jaunā speciālista zināšanu, iemaņu un spēju pārbaude. «Mēs nešķirojam, kur beidzas direktores funkcijas un sākas saimniecības vadītāja atbildība. Labāku tandēmu nevaru vēlēties. Uz dēlu vienmēr paļaujos, jo viņam piemīt atbildības izjūta, viņš ir labs psihologs. Ļoti svarīgs man šķiet Daiņa skatījums uz daudzām lietām, jo īpaši, īstenojot skolas un apkārtnes labiekārtošanas projektus,» Jaņina Kursiša neskopojas ar uzslavām.
Par teikvondo treneri šoruden skolā sācis strādāt arī direktores dēls Juris, bet viņas māsas meita Santa Dručka jau daudzus gadus ir vizuālās mākslas un vēstures pasniedzēja.
Mežgaļos strādā arī Daiņa sieva Inga, ar kuru viņš iepazinies pirms dažiem gadiem skolas Ziemassvētku sarīkojumā. Pašlaik viņa auklē nesen piedzimušo dēliņu, bet direktore pacietīgi gaida Ingu atgriežamies darbā.
Fakti
Bauskas rajonā ir 31 skola.
No tām – divas speciālās internātskolas, viena internātpamatskola un viena internātvidusskola.
Vidusskolu skaits – 11.
2001./2002. mācību gadā Bauskas rajonā strādā 861 pedagogs.
No viņiem 749 ir sievietes.
Divas un vairāk specialitātes ieguvis 51 skolotājs.
Maģistra grāds piešķirts 72 pedagogiem.
Doktora grādu saņēmuši divi skolotāji.
Bauskas rajona Izglītības pārvaldes informācija
Fakti
Ģimenes, kurās par skolotājiem strādā divu paaudžu pārstāvji:
Šekavi, Žuravļovi, Slavīši, Ļeontjevi, Balami, Ulnicāni, Zaķi, Konstantinovi, Žarnoseki, Jakubenoki, Ērgļi, Kudži, Collenkopfi, Zemturi, Dīči, Bohani, Šteinalti, Beķi, Liniņi, Gasjūni, Motivāni, Tauriņi, Kursiši, Birznieki, Levani, Lapkovski.
Baušķenieku Šekavu ģimenē skolotāju profesiju izvēlējušies četri tās locekļi.
Ar pedagoģisko darbu saistīti četri brunaviešu Kursišu ģimenes locekļi.
Misas vidusskola ir vienīgā darbavieta skolotājai Aijai Zemturei (pašlaik pensijā) un viņas meitai Agitai Dreimanei.
Pēc Bauskas rajona Izglītības pārvaldes sniegtajām ziņām
***
«Brīvību pareizi izlietot māca tikai izglītība, un tā rodas vienīgi no labklājības, kas atkal savukārt iespējama tikai ar brīvību un izglītību. Tieksme pēc labklājības nekad nevar kļūt par kādas tautas raksturīgo pazīmi, ja izglītība tai nepaver baudas, kuru dēļ ir vērts censties, un ja brīvība šiem centieniem nenodrošina labus panākumus. Tāpēc velti pūlas tas, kas šos mērķus cenšas sasniegt pa vienam. Jātuvojas tiem visiem reizē vai arī no visiem jāatsakās. Vismaz daudz vairāk laika un pūļu prasītu uz kādu laiku ļoti nepilnīgā kārtā sasniegt vienu no tiem nekā visus trīs reizē.»
Garlībs Merķelis. Latvieši. 1797. g.
