Jau ilgāku laiku man sirdi spiež smagas pārdomas. Kas notiek ar mums, pieaugušajiem un vecajiem cilvēkiem, kāpēc mēs esam sākuši tā nicināt bērnus?
Jau ilgāku laiku man sirdi spiež smagas pārdomas. Kas notiek ar mums, pieaugušajiem un vecajiem cilvēkiem, kāpēc mēs esam sākuši tā nicināt bērnus?
Esmu ievērojusi attieksmi pret bērniem, piemēram, pašapkalpošanās veikalos. Katrs bērns tur tiek uzskatīts par potenciālu zaglēnu un palaidnieku. Vai mēs paši sevi bērnībā neatceramies? To, ka arī bijām savureiz skaļāki, smējāmies, delverējāmies, tagad tā, protams, vairs nedarām.
Atceros, «Bauskas Dzīvē» bija publicēts kādas sievietes jautājums par to, vai viņa drīkst izvēlēties ķeizargriezienu, ja negrib ciest sāpes dzemdējot. Man tas lika nodrebināties. Tās ir stipras, taču arī saldas sāpes, kurās rodas jauna dzīvība. Jā, katra sieviete zina, ka bez vaida neviens nav piedzimis. Bet tad jau jāsaka – žēl, ka Dievs mums ļauj bez sāpēm bērnu ieņemt, tad varbūt mazāk būtu nemīlēto, atstumto, aizmirsto un pamesto. No dakteru viedokļa ir pareizi, ka abortus tagad veic bez sāpēm. Varbūt tām meitenēm, kuras agrā jaunībā sagrēko, tomēr vajadzētu likt kaut ko just, lai atceras un nākamreiz padomā, pirms piekrīt puiša iegribām. Par visu nākas atbildēt sievietei.
Avīzē lasu, ka baušķenieki, kuri dzīvo līdzās pamatskolai, ir neapmierināti, ka skolas bērni iet garām klaigādami, vizinās no kalniņa. Arī mani mazbērni šajā skolā mācās un ir no šī kalniņa pirmajā sniegā šļūkuši, skaļi priecādamies. Taču iznākusi kāda sieviete no mājas un ar smiltīm kalniņu nokaisījusi. Kur tad lai bērni iet, vai uz ielas? Labāk, lai Bauskas Dome atrod kādu vietu, kur bērniem ziemā un vasarā sportot, izskrieties, braukt ar kamaniņām, velosipēdiem. Paši viņus grūžam prom un pēc tam brīnāmies, ka jaunieši ir asi, rupji, ļauni.
Kāpēc bērni starpbrīžos skrien uz veikalu pirkt bulciņas? Viņi grib ēst! Bet no pārdevējām jādzird dažādas replikas, mazie pircēji tiek steidzināti, no viņiem prasa precīzu naudu. Biju vienā no pārtikas veikaliem Uzvaras ielā, kad tur ieskrēja skolēni. Starpbrīdis īss, viņiem laika maz. Sacīju pārdevējai, lai vispirms apkalpo bērnus, citādi viņi nokavēs stundu, bet man nav kur steigties. Taču atbilde bija īgna – viņi te par santīmiem pērkoties, lai tik gaidot vai nākot citreiz. Pienāks laiks, kad varbūt šie skolēni paši stāvēs veikalā aiz letes un būs tikpat īgni pret visiem. Mēs, pieaugušie, viņiem to būsim iemācījuši.
Tāpēc iesaku katram padomāt, ka bērni nav lielākais ļaunums, kas pasaulē var būt. Mūsu bērni Latvijā dzīvo zem mierīgām debesīm, viņiem nav jānīkst bez skolas bēgļu nometnēs. Ja mēs būsim pret bērniem laipni, viņi mācīsies, ka tā ir pareizākā attiecību forma.
Ar cieņu – divu bērnu vecmāmiņa A. P. Bauskā
