Uz Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokoperas «Sfinksa» izrādēm Nacionālajā teātrī janvārī un februārī visas biļetes jau pārdotas.
Uz Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokoperas «Sfinksa» izrādēm Nacionālajā teātrī janvārī un februārī visas biļetes jau pārdotas. Publikas interese ir izrādes kvalitātes apliecinājums. «Naktī, braucot mājup no Rīgas, un vēl pāris nākamās dienas es dzīvoju izrādes iespaidā,» atzīst baušķeniece Vija Cerusa.
Luga kodēta ar informāciju
– Apbrīnoju Māras Zālītes drosmi ķerties klāt šīm diskutablajām, leģendām apvītajām mūsu vēstures personībām: Kaupēnam, Livonijas Indriķim, Finkam. «Nē, manis nav. Es esmu izdomāts. No paša sākuma līdz galam,» izrādes noslēgumā autore liek Finkam teikt šos vārdus, tādējādi atstājot skatītājam iespēju veidot savu versiju par šo tomēr reālo, 1885. gadā Limbažos dzimušo un 1958. gada 6. februārī Rīgā mirušo, Pokrovas kapos apglabāto cilvēku.
Dramaturģes talants spēj šo pretrunīgo personību – Kaupēna, Indriķa, arī Finka – tēlos ievīt vispārcilvēciskas, laikmetiem pāri stāvošas problēmas – par cilvēkam uzliktā likteņa smagumu, par viņa sūtību šajā pasaulē. «Būt gaišreģim, tas ir mans lāsts.. Es esmu noguris kā Mēness dilstošais,» autore atklāj Finka traģēdiju, ko lielā mērā veido arī laikmets. Īpaši spilgti tas izpaužas Emīlijas Benjamiņas traģiskajā dzīves stāstā. Līdzīgi Raiņa lugām, arī M. Zālītes darbā vai katra rindiņa ir kodēta ar kādu informāciju. «Cauri smadzenēm vilcieni skrien…» pēdējie Benjamiņa kundzes vārdi, mirstot Sibīrijā Finka rokās, – arī tie nes milzu informatīvo un emocionālo slodzi. «Tas nav murgs, tā ir vienkārši dzīve! Tikai jāaizver acis, un visu slaucīs mēslainē rīts atkal jauns…»
Mani ļoti aizkustināja Ivara Stonina tēlojums, viņš iznesa lugas smagumu uz saviem pleciem. Brīnišķīgs bija Ivars Puga Latvijas drošības policista, vācu virsnieka, krievu čekista, pēckara miliča tēlos. Kustību režisores Raimondas Vazdikas darbs jāuzteic Finka un sievas Annas atvadu epizodēs, Sibīrijas mocekļu ainās. Tās efektīvi baismīgas un nežēlīgās realitātes nomācošas darīja Annas Heinrihsones kostīmi un Aigara Bikšes scenogrāfija.
Atšķirībā no «Indriķa hronikas» mūzika šoreiz klusinātāka, tādējādi ļaujot skatītājam labāk dzirdēt un saprast aktieru dziedājumu. Vijīgi smeldzīgās melodijas mijas ar ugunīgiem čigānu dziesmu ritmiem. Izrādē daudz īsu dialogu, kurus komponists spējis veiksmīgi ietērpt krāšņās muzikālās drānās.
Izrādei ir jāgatavojas
– Skatītājam, dodoties uz «Sfinksu», jābūt sagatavotam. Kaut ko vēl var pagūt «saķert» izrādes programmiņas bagātīgajā informācijā, tomēr mūsu tautas vēstures notikumu apjautai jābūt diezgan labai. Ne tikai mūsu tautas. Lugā ir fakti no Itālijas, Azerbaidžānas, Vācijas, PSRS vēstures. M. Zālītei ir pasaules kultūras milzīgas zināšanas, bet, atšķirībā no Raiņa, viņa tās prot pasniegt ne tik sarežģīti. Luga bagāta ar simboliem: cirka arēna, meitene uz trapeces, pratinātāja baltie, melnie un sarkanie cimdi, arfa, putniņš pratinātāja rokās un uz Annas pleca.
Skatītājiem, kuriem grūti izprast simbolu valodu, kuriem trūkst pasaules un Latvijas vēstures apjausmas, izrādē tomēr ir daudz ko iegūt. Lieliska Jāņa Lūsēna mūzika, atsevišķas režisora Edmunda Freiberga meistarīgi iestudētas ainas. Var šo izrādi vērot arī kā skaistu un traģisku mīlas stāstu, lai pēc tam atgrieztos vēlreiz un, otro, trešo reizi skatoties, apjaustu arvien jaunas un nepamanītas patiesības. Arī Māra Zālīte pieļauj vēlreizējas tikšanās iespēju: «Mēs tiksimies. Kaut kur pie piramīdām. Un ļausim smagumam no sirds tad smiltīs izslīdēt kā zīdam.»
