Bauskas mūzikas skolai šovakar 55 gadu jubilejas svinības. Audzēkņu, pedagogu un absolventu koncertu Bauskas kultūras centrā vadīs Mūzikas skolas direktore Anita Velmunska.Izglītības iestādes iepriekšējais direktors Valts Fricsons pirms pieciem gadiem Anitai uzticēja skolas 50. gadskārtas vakara programmu. Toreiz viņa nevarēja iedomājies, ka nākamo jubileju vajadzēs organizēt pašai.Mūzikas skolas direktora un kordiriģenta darbā, manuprāt, var saskatīt daudz kopīga. Abiem jābūt prasmīgiem organizatoriem, spējot iedvesmot un apvienot cilvēkus, kuru dzīvē mūzikai ir īpaša loma. Daudzi uzskata, ka esi ļoti piemērota Mūzikas skolas vadītājas amatam. Kā tev pašai šķiet?– Pagājušā gada rudenī ļoti nopietni apsvēru lēmumu piedalīties Bauskas novada domes izsludinātajā konkursā uz Mūzikas skolas direktora amatu. Vienatnē sēdēju un analizēju savas prasmes, rakstura īpašības, neaizmirstot arī trūkumus. Sapratu, ka visu pieredzi, kas sakrāta pedagoģiskajā darbā un pašvaldības iestādē, varu likt lietā, uzņemoties nelielas skolas vadīšanu. Patlaban Bauskas mūzikas skolā strādā 17 skolotāju, seši tehniskie darbinieki, audzēkņu skaits pārsniedz 150. Mans moto «Lai skola skanētu!» nozīmē atjaunot tās svarīgo vietu sabiedrībā, pilsētas un novada kultūras dzīvē.Kādas izjūtas tev bija, sākot darbu atbildīgajā amatā?– Gaišas un pozitīvas, jo nokļuvu savējo vidū. Skolotāji Ainārs un Ineta Pilverti, Inga Bukša, Inita Idere-Bankava, Antra Rušmane un Jolanta Veršinska bija mani skolasbiedri Jelgavas mūzikas vidusskolā, bet jaunās pedagoģes Evija Bonāte un Jekaterina Šata savulaik bija manas audzēknes. Pēc padoma mūzikas jautājumos un saimnieciskajā jomā nereti vēršos pie ilggadējā direktora Jāņa Estas. Mums ir laba sadarbība. Viņš joprojām jūtas sirdī piederīgs skolai. Šo vidi esmu iepazinusi arī kā audzēknes mamma, jo mana meita Alīna ir Bauskas mūzikas skolas absolvente. Dēls Gints dziedāja diriģentes Mārītes Jonkus vadītajā Bauskas Valsts ģimnāzijas jauniešu korī. Vienmēr esmu centusies apmeklēt audzēkņu un pedagogu, kā arī koru koncertus, sekojusi līdzi bijušo studiju biedru veiksmēm. Mēs, mūziķi, jūtamies kā vienas cunftes meistari.Izglītības pārvaldē nostrādāji 12 gadus. Cik nozīmīgs šis laiks ir bijis tavā profesionālajā izaugsmē? Vai iemaņas un prasmes noder direktores darbā?– Pašvaldības iestādē iegūtā pieredze ir nenovērtējama. Nekur citur nebūtu apguvusi budžeta veidošanas principus, dokumentu apstrādi, spēju diendienā intensīvi strādāt, sadarboties ar skolu vadītājiem, pedagogiem, organizēt procesus, pārraudzīt valsts pārbaudes darbu norisi skolās. Izglītības pārvaldē ievērojami uzlaboju arī datorprasmes. Esmu strādājusi vairāku Izglītības pārvaldes vadītāju komandā, bet manā profesionālajā izaugsmē īpaša loma bija Astrīdai Štālai un Aijai Spriņķei. No viņām esmu ļoti daudz mācījusies un guvusi vērtīgas atziņas. Astrīdas Štālas laikā aptvēru, ka ir iespējams radoši izpausties arī «sausajā» papīru darbā. Esmu gandarīta, ka varēju strādāt kopā ar saprotošiem, izpalīdzīgiem un profesionāliem kolēģiem.Kopā ar savu agrāko gadu kolēģi Irēnu Kalniņu esi organizējusi bijušās Pāces skolas jubilejas sarīkojumus un absolventu tikšanos. Kādēļ šī vieta tev ir tik mīļa?– Pēc Jelgavas mūzikas vidusskolas beigšanas 1985. gadā oficiālajā valsts sadalē man piedāvāja darbu Bērzu vai Pāces deviņgadīgajā skolā. Uz Bērziem tā arī neaizbraucu, jo kaut kas vilināja Pāces mazajā, pieticīgajā skoliņā. Darbā mani pieņēma direktore Ligita Būmeistare, kura tagad strādā Uzvaras vidusskolā. Mūzikas skolotāja Ritma Kalniņa kļuva par manu darbaudzinātāju. Skolā bija burvīga jauniešu komanda – Irēna Kalniņa, Sandra Ārmane, Skaidrīte Bule, Rimants Velmunskis, Guntars Lapsa. Viņi, tāpat kā es, bija jaunie speciālisti. Sandra un Skaidrīte tagad ir Īslīces vidusskolas pedagoģes. Bijām ļoti aizrautīgi un aktīvi brīvajā laikā. Pāces skola atradās toreizējās agrofirmas «Uzvara» teritorijā. Komjauniešu līderis bija Ints Jākobsons, kļuvām par viņa sekotājiem. Tas bija skaists, romantisks laiks. Pāces skolu slēdza, kad tika uzcelta Uzvaras vidusskola. Mūs, jaunos pedagogus, aicināja darbā vidusskolas pirmā direktore Ērika Jansone, kura savulaik Skaistkalnes vidusskolā man bija klases audzinātāja. Pēc dēla piedzimšanas Uzvaras vidusskolā gan vairs neatgriezos. Deviņdesmitajos gados kādu laiku mācīju mūziku Bauskas 1. vidusskolā. Man bija jaukas kolēģes Daina Ārmane un Judīte Sirsniņa.Visi man zināmie skaistkalnieši ir savas dzimtās vietas patrioti. Vai tu arī?– Protams! Skaistkalnē dzīvo mani jaukie vecāki Apolonija un Edvīns Anšanci. Pērn viņi svinēja zelta kāzas, piedalījos to organizēšanā. Tas bija ārkārtīgi sirsnīgs sarīkojums, skanēja daudz mūzikas. No saviem vecākiem esmu mantojusi strādīgumu, optimistisku pasaules uztveri un spēju saprasties ar cilvēkiem. Mamma un tētis ir īsti darbarūķi ar attīstītu skaistuma izjūtu. Viņi vairākkārt ir piedalījušies Vecumnieku novada domes konkursā par skaistāko sētu, ieguvuši nominācijas un allaž ir priecīgi ikvienam parādīt savu dārzu.Tev ir daudz vaļasprieku. Zinu, ka apsveikumos nekad neizmanto dzejnieku tekstus, bet saceri tos pati. Esmu dzirdējusi labas atsauksmes par tavu prasmi vadīt sarīkojumus. Cilvēkiem patīk, ka dari to viegli, ar smaidu un humoru.– Dzejoļu sacerēšanas iemesls bija utilitārs. Neatrodot grāmatās meklēto veltījumu kādam jubilāram, reiz nolēmu neizšķiest laiku un dzejoli uzrakstīt pati. Vēlāk savu novērojumu un izjūtu atainošana poēzijā man kļuva par ļoti patīkamu nodarbi. Šad tad dzejoļi tika publicēti arī «Bauskas Dzīves» literārajā lappusē, taču mans mērķis nav radošo meklējumu plaša publiskošana. Rakstu, jo patīk spēlēties ar vārdiem un ritmu. Reiz draugiem un domubiedriem sagatavoju nelielu dzejoļu krājumu «Rudens burtnīcas». Pati izdomāju dizainu un maketu. Izprintēju un iesēju 30 eksemplārus. Man patīk un padodas arī rokdarbi. Modelēju sev apģērbus un aksesuārus. Rokdarbos ļauju vaļu krāsu priekam. Ļoti patīk tās dzirkstošās un vitālās. Tomēr svarīgāka par darbu, karjeru, aizraušanos, cilvēcisko attiecību virpuļiem man ir drošības izjūta, ko sniedz ģimene. Mirklis ir iestājies durvīsTas gaida, lai smilšu pulkstenī Stundas ar nedēļām jaucasDienas kā minūtes traucasNedēļas pāri sekundēm skrien Gads cauri mēnešiem brien Un sekunžu krāsainie stikliņi Pārsteigumā birst plaukstāsNedaudz mulstot Tu apturi mirkli Ar cerību atslēguSirds slēdzenēTu atver sapņus satiec ilgas un ieskanies priekā… Tu tikai pieskariesLai vari tālāk iet.ANITA VELMUNSKA ANITA VELMUNSKA Beigusi Skaistkalnes vidusskolu un Jelgavas mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas nodaļu.Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē ieguvusi vidusskolas mūzikas skolotājas kvalifikāciju.Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvusi pedagoģijas maģistra grādu. Pirmā darbavieta – kādreizējā Pāces deviņgadīgā skola. Strādājusi arī Uzvaras, Bauskas 1. vidusskolā un Bauskas pilsētas Kristīgajā pamatskolā.No 2000. gada – Bauskas rajona, vēlāk – novada, Izglītības pārvaldes metodiķe, no 2007. gada – pārvaldes vadītājas vietniece.Bauskas mūzikas skolas direktores amatā apstiprināta 2012. gada oktobrī.Ģimene: vīrs Rimants, bērni Alīna un Gints.
