Kad zibens sašķeļ lielu koku, to vairs nevar ne saaudzēt, ne sadziedēt. Tad cerība ir uz jaunaudzi. Kad kara vētras un režīmi sašķeļ tautas, dzimtas un ģimenes, arī tās ir gandrīz neiespējami savest kopā bez sarētojumiem.Vieni uzauga svešā kultūrā, otriem dzīve pagāja režīma jūgā. Piecdesmit gadi ir vērā ņemams laiks, kas cilvēka mūžam nav ne atgūstams, ne pārrakstāms.
Jūlija sākumā biju Toronto Kanādā, kur apmeklēju arī XV Latviešu dziesmu un deju svētkus. Pilsētas centrā lielākās viesnīcas bija latviešu pārpilnas. Dziedātāji un dejotāji no Kanādas, Īrijas, Ziemeļamerikas, Latvijas bija kopā, lai svinētu savus unikālos svētkus. Tuvojoties to norises vietām, bija dzirdams, kā divas valodas, latviešu un angļu, saplūst un čalo kā viens burbuļojošs strauts.
Īpaši spēcīgu stāstu – uzvedumu «Četri gadalaiki» – par mīlestību un Latviju uz Toronto bija aizvedis Rīgas kultūras un mākslas centra «Mazā ģilde» tautas deju ansamblis «Līgo» horeogrāfa Jāņa Purviņa vadībā. Solokoncertu ar milzu ovācijām uzņēma gandrīz tūkstotis skatītāju, bet programmas fināls «Skrej dzirksteles debesīs» izskanēja ar patiesi nepieredzētu spēku un vārdos neaprakstāmu dejotāju atdevi.
Svētku laikā notika arī Latviešu Ārstu un zobārstu apvienības konference. Ievērojamu, Latvijā labi pazīstamu speciālistu vidū bija arī psihiatrijas profesors Kaspars Tūters. Viņš analizēja jautājumus par sašķeltības vēsturiskajiem cēloņiem un sekām šodien. Pastāvīgi esot aizsardzības pozīcijās, tautā ir izstrādājies savstarpējās uzticēšanās deficīts, kas palīdzēja izdzīvot apdraudējuma apstākļos, bet ir destruktīvs sadarbībai starp dažādām interešu grupām šodien.
