Pirms nedēļas iepazinos ar vairākām māmiņām, kuras būtu pelnījušas īpašu pacietības un mīlestības ordeni.
Pirms nedēļas iepazinos ar vairākām māmiņām, kuras būtu pelnījušas īpašu pacietības un mīlestības ordeni.
Viņas ir pārdzīvojušas to, ka bērna piedzimšanas brīnums reizēm nāk kopā ar satriecošu atziņu – mantota smaga slimība, kas nekad neļaus dzīvot tā, kā citi to spēj.
Sevišķi mīļi
Gadu mijas eglīti bērniem ar īpašām vajadzībām 4. janvārī bija sarīkojusi Auguste Dirmante, organizācijas «Rūpju bērns» Bauskas nodaļas vadītāja. Atnākušajiem dziedāja Bauskas Kristīgās pamatskolas skolēnu ansamblis. Skolotāja Gunita Smilga stāstīja, ka izglītības iestādes muzikālie kolektīvi gada nogalē aicināti uz daudziem sarīkojumiem. Pirms šī koncerta ar skolēniem runāts par to, ka klausītāji būs īpaši bērni. Varbūt mazliet citādāki, tomēr jauki un mīlami.
«Viņi mums tiešām ir sevišķi, ļoti mīļi, jo katrs mazais panākums ir uzvara pār nespēku,» tā Laila Borkovska, Bauskas rajona bērnu tiesību aizsardzības inspektore. Uz sarīkojumu Laila bija atvedusi meitu Ievu. Citas mammas priecājās, ka meitenīte ātri izaugusi. «Ieva mācās skolā, ir dažādas grūtības, taču es priecājos par to, kā ir,» sacīja Laila. Līdz Ievas piecu gadu vecumam rehabilitācijas centrā «Vaivari» viņas abas bijušas deviņas reizes.
Tagad tas vairs nav iespējams, teica Sarmīte Penēze no Rundāles pagasta, kura atbraukusi kopā ar dēlu. Rehabilitācijas centrā māte kopā ar bērnu drīkst būt tikai tad, ja tiek maksāts gandrīz desmit latu par dienu. «Vai to kāds var atļauties?» vaicā Sarmīte. «Taču ne katrs mūsu bērns sanatorijā var iztikt bez palīga,» viņa piebilst.
Darīts viss iespējamais
Bērni ar īpašām vajadzībām nav tikai tie, kurus nomāc garīgas vai fiziskas attīstības traucējumi. Uz eglīti 4. janvārī bija atnākuši vairāki kurlmēmi, nedzirdīgi, vājredzīgi bērni. Viņu pulkā arī tie, kuru augšanu un spējas mācīties kavē smagas hroniskas kaites. Brīžos, kad tās atkāpjas, gluži tāpat kā citiem, tik ļoti gribas prieka.
Nadežda Smirnova no Gailīšu pagasta Pāces uz eglīti bija atvedusi dēlu Vladimiru. Viņš trešo gadu mācās Jelgavas speciālajā internātskolā, kas līdzinās sanatorijai. Pēc vairākiem gadiem, kas pavadīti mājās un ārstniecības iestādēs, zēns priecājoties, esot kopā ar citiem bērniem. Turklāt skolā ir nodrošināta medicīniskā aprūpe, ārstnieciskā vingrošana, masāžas, par to nav jāmaksā.
Līdz septiņu gadu vecumam Vladimirs nav staigājis, iespējams, ka tās ir dzemdībās gūtas traumas sekas, spriež Nadežda. Viņas abas vecākās meitas piedzimušas veselas. Kopā ar dēlu mamma gadu pavadījusi Maskavas klīnikā, kur zēns ārstēts, vairākas vasaras pagājušas sanatorijās Krievijas dienvidos, ir darīts viss iespējamais. Tāpēc tagad katrs dēla solis liekas tik svarīgs.
Svarīgi būt nepieciešamam
Mazā baušķeniece Lingita sestdien bija steidzīga. Pati pirmā saņēmusi saldumu sainīti no Ziemsvētku vecīša, viņa devās uz eglīti Rīgas cirkā. Tā bija «Spicās Avīzes» loterijā iegūta balva. Lingitas vecmāmiņa Ilga Zvejniece un vairākas citas māmiņas todien sacīja sirsnīgus vārdus par Augusti Dirmanti, organizācijas «Rūpju bērns» Bauskas nodaļas vadītāju. Kopdama smagi slimu dēlu, viņa atrod laiku un spēku aicināt likteņa biedrus kopā. Ir svarīgi, lai būtu kāds ar līdzīgām rūpēm un priekiem.
Bija pagājis pāris stundu, kad, veroties pa «Ābeles» ārdurvīm, kādu māmiņu sagaidīja meitas pusaudzes sauciens: «Vēl nebeidzās! Skaitīju dzejoli «Sudraba mēnestiņš ripo»!» Tā bija meitenes šīgada pirmā lielā uzvara.
