Īstas vērtības nepazūd.
Īstas vērtības nepazūd
Daudzās mājās vāzēs smaržo skolas izlaidumā saņemti ziedi. Ieskatījos kalendārā un atcerējos, ka pirms 39 gadiem un tieši šodien, 27. jūnijā, Bauskas 1. vidusskolas atestātu saņēmu arī es un mani klasesbiedri. Nākamgad – apaļa jubileja!
Atminēties jauko
Tiekoties katram būs, ko stāstīt. Ne jau ar sevi vairs leposimies, bet par bērniem un mazbērniem runāsim. Viņu ienākšana mūsu vidū norāda, ka kļūstam vecāki, tomēr dzīve turpinās. Arī man gribas atcerēties nevis ar pašas, bet ar manu meitu bērnību saistītus jaukus mirkļus.
Namiņā iepretim Bauskas tautas namam 80. gadu beigās bija pavisam neliela, mājīga ēstuvīte, kur varēja pasūtīt vistas buljonu un svaigi ceptus pīrādziņus. Bija patīkami tur iet ar bērniem, jo, mūsdienām gluži neierasti, šajā vietā nepiedāvāja alkoholu. Kad saņēmu algu, kopā ar meitām atļāvāmies šo mazo izpriecu, kas atšķīrās no ikdienišķas maltītes mājās. Pīrādziņi tik ātri pazuda mutēs, un joprojām prātā, kā viena no manējām bižainēm, sirsnīgi skatoties acīs, tik tikko dzirdami čukstēja: “Vēl vienu ļoti gribas!” Protams, bērni savu kārumu dabūja, un jāatzīst – šo nenoskopoto pīrādziņu esmu desmitkārt saņēmusi atpakaļ. Nu jau meitas aicina mani uz svētku maltīti skaistās vietās un nerāda cenas ēdienkartē.
Aizkustinājuma asaras
Pirms vairāk nekā desmit gadiem, vecākās meitas pamatskolas izlaiduma rītā, devāmies pirkt ziedus skolotājām. Izvēle bija liela, taču nācās paskaitīt, cik latu varam tam tērēt. Kāds pušķis no mazām, sārtām rozītēm man ļoti iepatikās, bet sapratu, ka par tā cenu vajadzētu nopirkt vairāk atsevišķu ziedu.
Izlaidumā ir mirklis, kad audzēkņi pieceļas, lai apsveiktu vecākus. Acīm aizkustinājumā miglojoties, apjautu, ka meita man sniedz tieši šo, nolūkoto, bet veikalā atstāto pušķi. “Redzēju, cik ļoti tev tas patīk, mammuk!” No savas niecīgās kabatas naudas sakrājusi un nopirkusi! Ar šiem ziediem bija pateikts viss – gan “paldies”, gan “lūdzu”, gan “piedod”.
Vidusskolu beidzot, gan viena, gan otra saņēma tik daudz ziedu, ka rokās nevarēja saturēt. Saliku vāzēs un nofotografēju, jo dažas dienas pēc izlaiduma meitas devās uz iestājeksāmeniem augstskolā. Sākās cits dzīves posms, kurā nācās par sevi pastāvēt, lai no provinces vidusskolas nākušās meitenes kāds necenstos “nolikt pie ratiem”.
Labais atgriežas
Netiku uz jaunākās meitas izlaidumu Rīgas Tehniskajā universitātē. Sašķobījās veselība. Abituriente atbrauca nākamajā dienā ar atvainošanos – pat diplomu nevarēšot parādīt, jo dokumentus jau iesniegusi maģistrantūrā. Pirms trim gadiem maija sākumā salauzu potīti. Abas brauca ciemos, vecākā mazgāja grīdas, bet jaunākā atveda man pirmās zemenes – lielas un sulīgas. Tādas kā allaž biju taupījusi viņām.
Pirms pāris nedēļām vai pusi dienas pa tālruni stāstīju, kā mīcāma mīkla pīrāgiem. Jauniete, kura dzīvo līdzās lielveikalam, kur, iespējams, pat putna pienu var nopirkt, bija nolēmusi, ka vēlas, lai sestdienās mājās uzsmaržo pēc svaiga cepuma. Tāpat kā viņu bērnībā mūsu mājās. Jocīgā kārtā viņas nesen ar apbrīnu atcerējās, kā esmu skaldījusi malku. Toreiz šķita, ka nemaz nepamana manis celtā cirvja smagumu.
Starp citu, tieši tāpat pie manis šogad atnāca Jāņu sajūta. Man ir brīnišķīgi kaimiņi Mūsas krastā, kur zaļo un zied mans dārzs. Jaunsaimnieks ar zāles pļāvēju nobrauca līdz upmalai un appļāva krietnu vālu, lai nezāles nelien vagās. Uzsmaržoja pēc siena un jāņuzālēm. Pēc tam atbrauca vēlreiz un izvagoja kartupeļus. Dobē bija nogatavojušās zemenes. Upē mazgājās gulbis, ķirsī pogoja lakstīgala, un debesis beidzot atnesa rāmu, auglīgu lietu sējumiem par svētību.
