Ir nostāsts, ka bērniņi vēl pirms ieņemšanas tur, augšā, aiz zvaigžņu segas, lūkojoties uz zemi, lai izvēlētos vecākus, kuriem piedzimt.
Ir nostāsts, ka bērniņi vēl pirms ieņemšanas tur, augšā, aiz zvaigžņu segas, lūkojoties uz zemi, lai izvēlētos vecākus, kuriem piedzimt.
Nav zināms, vai šie mazuļi no augšienes redz arī iepriekšējo paaudzi – savus nākamos vectētiņus un vecmāmiņas.
Neizsakāmi īpašs ir mirklis, kad meitas vai dēla ģimenē piedzimst mazulis un saproti, ka esi pasaulē iegājis vēl vienu paaudzi tālāk. Lai nu man piedod vectētiņi, tomēr šķiet, tikai māte spēj izjust un saprast, ko nozīmē laist pasaulē bērnu. Tāpēc šoreiz trīs rajonā pazīstamas sievietes stāsta par to, kā viņas piedzimušas vēlreiz un no jauna – kā vecmāmiņas.
Mazmeita apsteidz mazdēlu
«Kaut arī tas bija pirms septiņiem gadiem, to brīdi atceros kā šodien. Ap diviem naktī piezvanīja znots un priecīgs paziņoja, ka piedzimusi mana mazmeitiņa,» tā par ieiešanu vecmāmiņas kārtā stāstīja sviteniete, pagasta padomes priekšsēdētāja Genovefa Lapsa.
Notikums savā ziņā sagādājis pārsteigumu. Mazulīša gaidīšanas laikā topošajai māmiņai, kura ir daktere, sonogrāfa pārbaudes rezultāti apstiprinājuši, ka piedzims dēls. Nopirkti zili ratiņi, sagādātas zilas drēbītes un… piedzimusi maza, mīļa meitiņa. Tomēr gaidītais mazdēls māsiņu panācis – tieši pēc četriem gadiem. Abi dzimuši augustā, augot dūšīgi un vecvecākiem sagādājot tikai prieku. Mazbērni esot kaut kas tik īpašs, tāpat kā viņu un vecvecāku attiecības, piebilda Genovefa Lapsa.
Vissmukākais bēbis
Baušķeniece slimnīcas dzemdību un ginekoloģiskā dienesta vadītāja Alla Hačikjana neesot skaitījusi, cik bērniņu viņa pieņēmusi savas prakses laikā. Bet divi jau nu esot īpaši – viņas meitas meita un dēls, kuri dzimuši Bauskas slimnīcā.
– Man bija 49 gadi, kad piedzima mazmeitiņa. Izmantoju savas profesijas tiesības un biju dzemdībās klāt. To nevar izstāstīt, tas ir prieks, kas atnāk reizē ar asarām. Es zinu, ka objektīvi jaundzimušajam ir sarkana sejas krāsa, tāds krunkains kā večuks, taču mani mazbērni jau nākamajā dienā šķita ļoti smuki bēbīši.
Mūsu ģimenē ir arī vecvecmāmiņa – mana mamma. Vi- ņa apgalvoja, ka tikai tad, kad man pašai būšot mazbērni, es sapratīšot, ko tas nozīmē. Katrā ziņā ne brīdi neizjutu, ka tas būtu mani padarījis vecāku. Gluži otrādi, nu man bija vēl vairāk azarta un prieka dzīvot, un man pat patīk, ka mani sauc par omīti. Mana meita kļuva par māmiņu, vēl būdama studente. Pirmos mēnešus kopā ar mazo dzīvoja pie mums, pēc tam Rīgā un ar visu tika galā.
Alla Hačikjana arī apstiprināja pēdējos gados vērojamo tendenci – vecmāmiņas kļūst arvien jaunākas, nereti šajā godā nokļūst nepilnus 40 gadus vecas sievietes.
Omītes kapzeķītes
Šolaiku vecmāmiņas maz var reāli palīdzēt bērniem. Pensija viņām vēl «aiz kalniem», jāstrādā, citai arī jāmācās, mazbērnu auklēšanai paliek pavisam maz laika. Varbūt tāpēc prieka vairāk?
Tieši tā ir iecavniecei vidusskolas direktorei Agrai Zaķei. Viņa ir māmiņa trim bērniem. «Un visi no viena vīra!» viņa uzsvēra.
– Dēls un meita mums jau pieauguši, bet ģimenes «abrkasītim» Laimiņai – septiņi gadi. Viņa kopā ar trīsgadīgo mazmeitu Anniņu vienā smilšu kastē spēlējas. Mazdēls Kārlītis, nu lielisks, tāds divgadīgs mīļš bumbulis. Viņam dzimstot, vedām vedeklu Gitu uz slimnīcu Bauskā, un man bija tāda sajūta, ka būs vai pašai jādzemdē. Tik uztraukusies biju. Radībās dēls Imants bija klāt un dažubrīd esot bijis bālāks par pašu dzemdētāju. Taču prieks pārsedz visas sāpes, asinis un asaras. Varbūt tā ir īstā laimes apjauta, kad saskaries ar jaunu dzīvībiņu. Kad pirmo reizi paņēmu mazmeitu rokās, no viņas gluži fiziski sajutu tādu siltumu, maigumu, mieru.
Nezinātājam Agru Zaķi par vecmāmiņu grūti nosaukt, viņas dzīvesprieks ir pārāks nekā dažai jaunākai sievietei. Tad nu kolēģi skolā, lai «noliktu» Agru pie vietas, noadījuši un uzdāvinājuši viņai tādas pamatīgas omītes zeķes, siltas un smukas, tā viņa stāsta.
Ģimenes psihologs Arnolds Cerbulis ir sacījis, ka saprašanās, kas valda starp vecvecākiem un mazbērniem, esot mazliet līdzīga saldai sazvērestībai. Kurš to reiz baudījis, noreibstot uz visu mūžu.
