Padomju laikā ar Latvijas vēstures falsificēšanu pilsoņos stiprināja piederību varenajai PSRS, kas pasaulē nesīs komunisma uzvaru. Vairāku gadu desmitu garumā cilvēkiem ar mācību grāmatu palīdzību tika iedzīts, ka 1940. gadā Latvijā norisinājās latviešu organizēta sociālistiskā revolūcija, lai gāztu Kārļa Ulmaņa varu, nevis PSRS okupācija. Lai PSRS pilsoņi dzīvotu ideoloģiski pareizi un neuzsāktu ko padomju varai netīkamu, tie bija totalitārā režīma un Valsts drošības komitejas (VDK) pilnīgā uzraudzībā.
Jaunā paaudze 20. gadsimta otrajā pusē nebija piedzīvojusi smagās represijas pret civiliedzīvotājiem 40. un 50. gados, cilvēki bija drošāki savā pārliecībā, rīcībā, izteikumos. 20. gadsimta 80. gados, kad pēc padomju varas stagnācijas nāca Gorbačova pārbūve un totalitārisms kļuva vājāks, jaunā paaudze arvien biežāk demonstrēja rīcību, kas bija dēvējama par «pretpadomju aģitāciju un propagandu» vai «apzināti nepatiesiem izdomājumiem, kuri diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu». Pieņemoties spēkā Trešās atmodas laikā 80. gadu nogalē, līdz ar sabiedriski politisku organizāciju iestāšanos par vēsturisko taisnību pret latviešu nāciju tā galu galā noveda pie Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Varam ielūkoties divu baušķenieku cīņā par taisnību.
No astotās klases
Zaigis Balodis dzimis 1964. gada 15. janvārī Bauskā. Mācījies astoņgadīgajā skolā, 1979. gadā iestājies Saulaines sovhoztehnikuma auto remonta nodaļā, pēc gada agronomijas nodaļā, bet to nepabeidza. Naidīgas attiecības ar padomju iekārtu Z. Balodim sāka veidoties līdz dienestam padomju armijā. 8. klasē sācis klausīties radiopārraides «Amerikas balss», kur meklējis ziņas par Baltijas republikām. Pārraidēs bija dzirdama informācija par latviešu emigrantu dzīvi ASV, Kanādā un Austrālijā, par cilvēkiem, kas centās cīnīties pret padomju iekārtu. Kā uzzināja jaunietis, ārzemēs ne visi pieņem, ka Baltijas valstis ietilpst Padomju Savienībā, un Baltijas iedzīvotāji nemaz nevēlas tajā būt.
Z. Balodis arvien vairāk pieķērās domai, ka ārvalstu radio runā patiesību, tāpēc vēlējās to izpētīt. Raidījumu saturu Z. Balodis apspriedis ar brālēnu un tēvu, gan nekūdot viņus pret PSRS. Līdz dienestam padomju armijā 1982. gadā Z. Balodis izlasījis starpkaru perioda Latvijas (1918–1940) avīžu sakopojumus «Nedēļa» no 1933. līdz 1939. gadam, uzzinot daudz par ministru prezidentu K. Ulmani, valdības struktūru un dzīvi. «Man patika reklāmas par to, kā latvieši dzīvojuši tajos laikos. Avīzes man deva iespaidu, ka tolaik latvieši dzīvojuši labāk nekā pie padomju varas un komunisti pagrieza dzīvi uz slikto pusi,» paudis Zaigis.
Aģitē armijā
Kad 1983. gada 1. aprīlī Z. Balodis patvaļīgi pameta kara daļu un atbrauca mājās uz Bausku, viņš uzzināja, ka māti izslēguši no partijas un tēvu atlaiduši no darba milicijā. Tas viņu vēl vairāk saniknojis pret padomju varu. 17. aprīlī Zaigis arestēts, notiesājot uz diviem gadiem Minskas 61 678. kara daļā jeb disciplinārajā bataljonā. Izciešot sodu, Z. Balodis pieņēma lēmumu cīnīties pret padomju varu un komunistiem.
Disciplinārajā bataljonā Z. Balodis starp tautiešiem vervēja domubiedrus, kūdot pret padomju varu, stāstot par K. Ulmani un okupācijas faktu. Runas aizveda pat līdz vīzijām par slepenu nevardarbīgu jaunatnes organizāciju «Brīvā Latvija». Sarakste lielākoties notika ar vēstuļu palīdzību, līdz beidzot Z. Baloža darbošanās nāca gaismā. 1984. gadā VDK pret Z. Balodi ierosināja krimināllietu par pretpadomju aģitāciju armijā, sodot ar trim gadiem cietumā. Viņa lietu izmeklēja PSRS VDK Baltkrievijas kara apgabala grupa, nedaudz iesaistījās arī LPSR VDK, kas piegādāja materiālus no Latvijas.
Uzvelk karogu
Jānis Legzdiņš dzimis 1965. gada 17. oktobrī, mācījies Bauskas 1. vidusskolā. Kad J. Legzdiņam bija 15 gadu, viņu un ģimeni sāka uzraudzīt VDK. 1985. gada 15. maijā J. Legzdiņš ar domubiedriem Bauskas viesnīcas būvlaukumā ceļamkrāna galā uzvilka «buržuāziskās Latvijas karogu». Tā novērtēta kā sevišķi ciniska rīcība, kas pēc tā laika Kriminālkodeksa 204. panta formulējuma «rupji pārkāpj sociālistiskās sadzīves noteikumus un izpaužas acīmredzamā necienībā pret sabiedrību». J. Legzdiņš provocēts – viņa mājās pastāvīgi saņemti zvani no VDK Bauskas nodaļas, lai interesētos par jaunieša atrašanās vietu un nodarbēm.
J. Legzdiņu 1986. gadā mēģināja iesaistīt grupā «Helsinki-86», kad tā vēl bija aizliegta. Jānis mācījās Rīgas 4. medicīnas skolā. Kad VDK informēja skolas vadību par karoga uzvilkšanu, J. Legzdiņu izslēdza, jo ārsta profesija neesot savienojama ar šādu rīcību.
Tas nemainīja J. Legzdiņa nacionālistisko pārliecību. 1989. gada 23. augustā J. Legzdiņš ar jauniešu grupu pulcējās M. Krima dzīvoklī Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 41/43, lai gatavotos akcijai «Baltijas ceļš». Milicija aizturēja piecus jauniešus, arī J. Legzdiņu. Viņam atņemta soma ar dokumentiem un nazis, ar kuru puisis grieza maizi. Somu aizsūtīja uz Rīgas Iekšlietu pārvaldi, bet pašu J. Legzdiņu uz nodaļu Gaiziņa ielā.
Uz «psiheni» vai venerisko
Ieslodzījumā Jānis pieteica badastreiku, un pēc nedēļas pasliktinājās viņa veselība. Izmeklētāja Šamilova piedāvāja izvēlēties – doties uz psihiatrisko slimnīcu vai venerisko dispanseru.
J. Legzdiņš atbildējis, ka tādas diagnozes viņam neesot. Šamilova «izvēlējusies» pati – jaunietis nonāca veneriskajā dispanserā Maskavas ielā.
Pēc J. Legzdiņa mātes Annas protesta Rīgas pilsētas prokuratūra atzina, ka aizturēšana bijusi nelikumīga un vainīgie tiks sodīti. Taču vajāšana turpinājās. 1989. gada 28. septembrī izmeklētāja J. Krimulda uzdevumā Jāņa dzīvesvietā notika kratīšana, kurā konfiscēja 50 g tabakas, 2 recepšu veidlapas, 2 skalpeļus, mācību granātas gabaliņus, 5 kapsulas, 5 burtnīcas, bet neko noziedzīgu neatrada. Psiholoģiskais karš un ekspertīze vilkās visu 1989. gada rudeni un 1990. gada ziemu. J. Legzdiņu bieži sauca uz pratināšanu, līdz marta beigās atzina, ka nekāda nozieguma nav.
Apcietina uz ielas
Pēc Augstākās Padomes vēlēšanām J. Legzdiņš atteicās no darba Vides aizsardzības klubā un atgriezās Bauskā. 1990. gada 16. augustā viņš aizbrauca uz Rīgu, atstādams mātei vēstuli, ka būs mājās 17. vai 18. augustā. 17. augustā viņu uz ielas apcietināja. LPSR prokuratūras izmeklēšanas daļas priekšnieka vietnieks Grūtups Jāņa mātei paskaidrojis, ka dēlu aizturējuši VDK darbinieki un ievietojuši VDK izmeklēšanas izolatorā vieninieku kamerā.
Aizturēšana bija saistīta ar Leona Hiršsona lietu, kurš bija apvainots ieroča glabāšanā. Apstākļus saasināja tas, ka J. Legzdiņa somā atrada ieroci «Walther». Mātei paskaidroja: «Mums bija zināms, ka Jānis plātījies ar ieroci, tāpēc VDK operatīvā grupa rīkojās.» Advokātu pie viņa nelaida, jo tāda bijusi kārtība.
Hiršsons bija sociāldemokrāts un politieslodzītais, aizturēts par to, ka it kā vardarbīgos nolūkos glabājis ieročus. Dokumentos teikts, ka Latvijā eksistējot pagrīdes organizācija Slepenais dienests. Tā esot bruņota un vācot kompromitējošus materiālus par VDK un partijas darbiniekiem, kā arī izspiegojot militārus noslēpumus. Kā organizācijas līdzdarbnieki nosaukti Anda Anspoka un J. Legzdiņš. Viņu sauca uz pratināšanu, kur Jānis deklarēja: «Tas viss ir rupjš blefs.» Viņš norādīja, ka neko nezina par šādu organizāciju un tai būtu neiespējami eksistēt. «Man atliek tikai piebilst – cik dīvaina ir cilvēku fantāzija,» secinājis Jānis.
Sarunāti liecinieki
Vecāku dzīvoklī Bauskā kratīšana sarīkota 1990. gada 21. augustā. VDK Bauskas nodaļas darbinieki iepriekš bija sarunājuši un instruējuši lieciniekus, ko viņi paši atzina Annai Legzdiņai. VDK vīri izklīda pa visām telpām.
Anna Legzdiņa pastāstīja: «Mani, divus izmeklētājus, vienu liecinieku aizsūtīja pārbaudīt pagrabu, pārējie brīvi varēja rīkoties dzīvoklī. Tika izveidots garš mantu saraksts, kuras paņēma līdzi vairākos maisos: vēstules, fotogrāfijas, fotofilmas, Kārļa Ulmaņa fotogrāfiju, vācu valodas vārdnīcu, dekoratīvus senlatviešu durvju eņģu elementus, kas viņu skatījumā bija pīķi, Vides aizsardzības kluba kartotēku, piezīmju grāmatiņas un burtnīcas, visas adreses.»
Lēmumā par apsūdzētā saukšanu pie atbildības uzrādīts 218. pants – «ieroču vai sprāgstvielu nelikumīga iegādāšanās, izgatavošana, nēsāšana, glabāšana vai realizēšana». Tika konstatēts politisks noziegums, saistīts ar Leonu Hiršsonu un M. Mucenieku.
J. Legzdiņa dzīve ritēja VDK uzraudzībā. Anna Legzdiņa Augstākajā Padomē iesniedza lūgumu pārbaudīt, kāpēc kriminālnoziegumu izmeklē VDK un kāpēc J. Legzdiņam nepiešķir advokātu. Viņa pieteica protestu pret sistemātisku dzīvokļa kratīšanu un vajāšanu. Par J. Legzdiņa lietu sāka interesēties Augstākās Padomes deputāte Emerita Buķele. Advokāte Ināra Bedānova iesniedza Augstākās tiesas priekšsēdētājam uzraudzības sūdzību, prasot izbeigt krimināllietu, kā arī lūgumu VDK atbrīvot Jāni.
