Valdošās partijas kopš neatkarības atgūšanas nav spējušas ieslodzīt korupciju aiz restēm, ievadīt tautas nabadzības izdeldēšanu un panākt valstij nacionālu politiku.
Valdošās partijas kopš neatkarības atgūšanas nav spējušas ieslodzīt korupciju aiz restēm, ievadīt tautas nabadzības izdeldēšanu un panākt valstij nacionālu politiku. Tiek apgalvots, ka valstī viss esot kārtībā. Bet tautā mēdz teikt, ka «meliem ir īsas kājas». Patiesībā tiem kāju nemaz nav, un no tā var secināt – melo droši, acīs skatīdamies, melo tik ilgi, kamēr apgalvojumi tiek pieņemti par patiesību…
Vairākas Rīgā izdotas krievu avīzes latvietim spļauj ģīmī, jo mūsu Latvijā nav administrācijas ar autoritāti, kas to pārtrauktu un nosodītu. Demokrātijas vietā ir visatļautība, bet tikai ne latviešiem.
Skatoties mūsu valsts atjaunošanas mistērijā, redzam, ka bagātie kļūst bezkaunīgi turīgi, bet nabagie vēl trūcīgāki. Nepieciešams, lai rastos jauna maiņa, kurai latviska Latvija un tautas dzīves līmeņa celšana būtu pirmajā vietā. Nedrīkstam vairs visu gaidīt no citiem, ir jādarbojas pašiem. Pārāk daudz, vietā un nevietā, vajadzībā un nevajadzībā trīsēdami, uzmanāmies – vai tikai neesam par daudz latviski, vai tas patiks angļiem, krieviem, vāciešiem un citiem.
Gribēdami izpatikt svešinieku nolūkiem, necenšamies būt pašapzinīga tauta. Tas rada nomācošu sajūtu.
Kļūsim enerģiskāki, drosmīgāki, prasīgāki! Cīnoties par tautas labklājības līmeņa celšanu, viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir jaunatnes audzināšana latviskā, patriotiskā garā. Skolās jāmāca nesagrozīta Latvijas vēsture. PSRS 50 okupācijas gados, viltus un melu demagoģijas gaisotnē mūsu prāti tika nežēlīgi indēti. Izaugušas paaudzes, kurām šīs «audzināšanas» iespaidā šodien ir grūti orientēties politikā un atšķirt īsto no neīstā. Bet vēsture māca, ka tautas pazudina ne jau viesmīlība, bet gan savu pilsoņtiesību un pienākumu uzticēšana svešiniekiem.
Latviešu tautas gars vēl ir dzīvs un alkst pēc taisnības un brīvības, jo mēs neesam nekāda kauna un vārguļu tauta.
