Pirms 17 gadiem pieņemtās Neatkarības deklarācijas gadadiena tagad ir valsts svētki, kas iekrīt skaistākajā pavasara mēnesī. Mūsu atgūtai neatkarībai atlicis tikai viens gadiņš līdz pilngadībai.
Pirms 17 gadiem pieņemtās Neatkarības deklarācijas gadadiena tagad ir valsts svētki, kas iekrīt skaistākajā pavasara mēnesī. Mūsu atgūtai neatkarībai atlicis tikai viens gadiņš līdz pilngadībai.
Kā mēs nonācām līdz Neatkarības deklarācijai? Par to tagad skolēni mācās vēstures stundās, bet vecākās un vidējās paaudzes cilvēkiem par šiem notikumiem ir saglabājušās atmiņas. Šajā rakstā mēģināšu atsaukt atmiņā dažus notikumus.
Drosmīgs solis
Cerības par padomju okupācijas režīma spaidu atslābšanu radās jau 1985. gadā, kad par Kremļa saimnieku kļuva Mihails Gorbačovs. Taču to, ka pēc pieciem gadiem Latvija kļūs formāli neatkarīga valsts, neparedzēja neviens. Pat vislielākajiem Latvijas patriotiem tas šķita tāls, gandrīz neaizsniedzams sapnis. M. Gorbačova pasludinātais jaunais kurss (“perestroika”) paredzēja ne tikai saimnieciskus pārveidojumus, bet arī lielāku atklātību un atvērtību ārzemju plašsaziņas līdzekļiem. Tas iedrošināja sākotnēji nedaudzus Latvijas patriotus paust visas tautas apspiesto vēlmi pēc brīvības.
Pirmie drosminieki bija Liepājā izveidotās grupas “Helsinki-86” nedaudzie dalībnieki. Viņiem ar trimdas tautiešu palīdzību izdevās nodibināt sakarus ar Rietumvalstu plašsaziņas līdzekļiem. Kad Rietumos par viņiem jau zināja, tad padomju okupācijas represīvajām iestādēm bija visai ierobežotas iespējas viņiem “aizbāzt muti”, jo tas taču bija pretrunā ar izsludināto “perestroiku”. Jau 1986. gada jūlijā “helsinkieši” nosūtīja vēstuli M. Gorbačovam ar lūgumu palīdzēt īstenot Latvijas PSR Konstitūcijas 69. pantu. Tajā bija teikts, ka Latvijas PSR patur sev tiesības izstāties no PSRS: “Lūdzu, cieniet mūsu tautas intereses! Ļaujiet mums savā valstī runāt un tikt saprastiem latviešu valodā! Ļaujiet mums pašiem lemt savu likteni referenduma ceļā!” Tas bija tam laikam neparasti drosmīgs solis. Grupas “Helsinki-86” pārstāvjiem šo un citus dokumentus izdevās nosūtīt uz ārzemēm.
Pirmā demonstrācija
Trimdas latvieši parūpējās, lai šī informācija izskanētu plašsaziņas līdzekļos, arī latviski “Amerikas Balss” un “Brīvās Eiropas” radioraidītājos. Lai gan padomju vara bija uzstādījusi traucētājus, to varēja saklausīt arī Latvijā. Arī pirmajā Atmodas laika masu demonstrācijā pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1987. gada 14. jūnijā bija tik daudz dalībnieku tieši šo raidstaciju sniegtās informācijas dēļ. Pirms tam “helsinkieši” lūdza atļauju varas iestādēm izdot savu žurnālu “Auseklis”. Lūgumu noraidīja, bet vēlāk šis žurnāls tika izdots Stokholmā. Pirms 14. jūnija demonstrācijas informācija ar aicinājumu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā Staļina masu terora un 1941. gada 14. jūnija deportāciju piemiņai tika nosūtīta arī padomju Latvijas plašsaziņas līdzekļiem, taču tā tika noklusēta. Protams, varas pārstāvji negribēja pieļaut šādu demonstrāciju, tāpēc “čeka” noorganizēja, lai visi rīkotāji saņemtu no kara komisariāta mobilizācijas pavēli uz militārām mācībām. Taču tauta jau bija modusies, iniciatīvu uzņēmās citas personas, un pie Brīvības pieminekļa sanāca vairāki tūkstoši cilvēku. Pat varas struktūras bija apjukušas un nezināja, kā īsti rīkoties šajā situācijā.
Tas bija nepieredzēts gadījums, un šī ir uzskatāma par pirmo Atmodas laika masu demonstrāciju visā PSRS teritorijā. Toreiz latvieši apsteidza gan igauņus, gan lietuviešus.
Mēģina norobežot
Nākamā “helsinkiešu” rosinātā demonstrācija tajā pašā vietā notika 1987. gada 23. augustā, pieminot noziedzīgo MolotovaRībentropa paktu. Arī šoreiz informāciju par gaidāmo demonstrāciju Latvijas iedzīvotāji saņēma tikai no ārzemju raidstacijām. Bet varas pārstāvji vairs nebija tik apjukuši – cieši apkārt Brīvības piemineklim tika novietoti pilsētas satiksmes autobusi ar ieslēgtiem dzinējiem, bet plašāku perimetru norobežoja miliču ķēde. Ziedu licējiem izdevās pārraut miliču ķēdi, un pie Brīvības pieminekļa bija spontāns mītiņš.
Minētajā organizācijā iestājās arī viens mūsu rajona pārstāvis – Jānis Lapa no Vecumniekiem.
Labprāt izrēķinātos
1987. gada 18. novembrī padomju varas represīvās iestādes darīja visu, lai nepieļautu demonstrācijas Latvijai tik nozīmīgā datumā. Padomju varas virsotne labprāt izrēķinātos ar brutālu spēku, bet tolaik Rīgā jau bija ievērojama ārvalstu žurnālistu klātbūtne. Savukārt M. Gorbačovs nevēlējās bojāt savu reformatora tēlu ārzemēs. Tajā dienā Rīgas centrā nenotika mācības skolās un augstskolās, bet plašu teritoriju ap Brīvības pieminekli un Nacionālo teātri aplenca miliču, “čekistu” un regulārās armijas kareivju ķēdes.
Tajā pašā laikā Daugavmalā bija mītiņš, kurā darba kolektīvu un mācību iestāžu pārstāvji nosodīja “naidīgās radiobalsis” un to iejaukšanos padomju Latvijas iekšējās lietās.
Starp citu, 1987. gada 18. novembrī arī Bauskā, pie Brīvības pieminekļa, pastiprināti dežurēja vietējie “čekisti”, bet vakarā turp aizstaigāja arī Bauskas 1. vidusskolas pedagogu komjauniešu patruļas, lai pārtvertu savus skolēnus pirms “čekistiem”…
(Turpinājums sekos).
