Smaidīgais, komunikablais jaunietis nemaz neatbilst stereotipam par «sausiņu» zinātnieku, bet noteikti varētu pamudināt skolēnus izvēlēties studēt telekomunikācijas. Tieši tā Iecavas novada Zorģu jaunietis Sandis Spolītis pēc vidusskolas nonāca Rīgas Tehniskajā universitātē un patlaban mērķtiecīgi veido ceļu uz nozares zinātnieku eliti.
Kāds tagad ir jūsu grāds?
– Esmu inženierzinātņu maģistrs telekomunikācijās un eju uz inženierzinātņu doktoru. Tas ir augstākais grāds, ko varu iegūt. Plānoju palikt nozarē kā mācībspēks un strādāt zinātnē. Tas ir apvienojams, jo mērķis ir studentiem iemācīt aktuālāko, kas reāli nozarē notiek. Ir daudz zinātnieku, kas strādā industrijā, lai arī Latvijā kā mazā valstī nozare ir maziņa. Piemēram, var apvienot darbu telekomunikāciju tarifu regulēšanā elektrosakaru nozarē un lasīt lekcijas. Tas ir pluss, jo pasniedzējs zina, kas notiek dzīvē. Tas gan veido nelielu noslēgtu profesionāļu loku, bet tā ir daudzās jomās.
Taču jums ir vaļā arī ārzemju durvis…
– Jā, bet es esmu šīs valsts patriots. Man nesen piedāvāja iespēju strādāt un studēt Amerikā – sešus mēnešus, gadu vai varbūt visu dzīvi… Sacīju, ka padomāšu, bet atteicos. Man patīk attīstīt Latviju, Rīgas Tehnisko universitāti, lai mans devums ir mūsu pašu, nevis Dānijas, Zviedrijas vai citas valsts labklājībai.
Vai tāda attieksme ir vecāku vai skolas ietekme?
– Ārzemēs iegūtās zināšanas varam pielietot šeit. Vienīgi tas, ka pēc tam visi esam konkurenti, un ārzemēs daudziem bail, ka savas zināšanas izmantosim labāk nekā viņi arī sadarbībā ar uzņēmumiem. Doktorantūras laikā zinātniekam rekomendē doties stažēties ārzemēs, lai apgūtu valodas, iepazītu jaunākās iekārtas un tehnoloģijas, jo ne visu varam šeit nopirkt. Ārzemēs uzņēmumi zinātnei mēdz aizdot ļoti dārgas iekārtas simtiem tūkstošu vērtībā. Tad ar tām var praktiski strādāt, izpildīt mērījumus, iegūt pieredzi. Kad atbraucam, seminārā stāstām kolēģiem un studentiem, ko esam redzējuši, apguvuši.
Visi mūsu institūta jaunie zinātnieki bijuši ārzemēs, mudinām arī studentus braukt praktizēties, aizliekam par viņiem labu vārdu. Tas paplašina redzesloku. Te Latvijā esam paši, runājam latviski, viss ir vienkārši. Dānijā ir cilvēki no Spānijas, Krievijas, Ķīnas, Brazīlijas, no visas pasaules. Katram ir sava reliģija un uzskati, ar visiem jāiemācās kontaktēties.
Kāds ir galvenais ieguvums no prakses Dānijā?
– Dānijas Tehniskajā universitātē, Fotonikas institūtā, strādāju optisko piekļuves tīklu īsas distances – līdz 20 km – grupā. Tas ir līdzīgi «Lattelecom» piedāvātajam optiskajam internetam. Ir arī maģistrālie tīkli simtiem kilometru attālumā, kas iet arī pa jūrām un okeāniem, bet mans pētniecības virziens ir īsās distances tīkli. Tos var izmantot gan privātpersonām, gan uzņēmumiem, lai nodrošinātu liela apjoma datu pārraidi. Es pētu iespējas uzlabot signāla tāldarbību un kvalitāti. Optiskais signāls pārraidot izplešas un kropļojas, mēs pētām, kā impulsus var saspiest atpakaļ un paturēt to kvalitāti. Otrs virziens ir elektronika un citas komponentes, kas ir ierobežotas pēc caurlaides joslas. Mēs pētām, kā ar šīm komponentēm varam pārraidīt vairāk informācijas, piemēram, divreiz ātrāk.
Pēc telekomunikāciju hierarhijas visus tīklus dala septiņos OSI līmeņos. Augstākais ir aplikāciju līmenis, kur ir dati, informācijas paketes. Pirmajā līmenī ir fiziskās komponentes – tīkli, optika, pamats visam pārējam. Visu pārējo balsta uz pirmā līmeņa, un to es pētu.
Kāpēc paliekat pie zinātnes, ja kompetence jums ļautu kļūt par augsti apmaksātu darbinieku privātfirmā?
– Ir iespējas dibināt uzņēmumu, bet tas prasa lielus finanšu ieguldījumus un laiku, vajadzīgs atbalsts. Latvijā ir biznesa inkubatori, tomēr no nulles, manuprāt, ir grūti ko izveidot. Es neizslēdzu, ka nākotnē varētu piesaistīt finansējumu, izveidot firmu un uzražot kādu komponenti vai sistēmu. Tas viss ir iespējams gan ārzemēs, gan pie mums.
Neesmu vienīgais pētnieks, institūtā esam vairāki. Piemēram, kolēģis pēta iespējas samazināt nepieciešamo enerģiju iekārtu un tīklu darbināšanai. Man mājās ir dažādas iekārtas un modemi, jūtu, ka tas ir aktuāli. Pakalpojumu sniedzējiem tas ir vēl svarīgāk. Esam jaunu zinātnieku komanda, kur katrs specializējas savā virzienā un nosedz visu lauku. Mūsu institūta vidējais zinātnieku vecums varētu būt mazāks nekā citur. Esam jauni cilvēki un paši piesaistām jauniešus, jo viņi nāk ar lielāku entuziasmu.
Kā studenti uztver pasniedzēju, kas izskatās kā līdzaudzis un smaida?
– Mēs ar studentiem esam draudzīgi. Līdzīgi ir ārzemēs – pasniedzēji neuztver studentus ar pārākumu, bet draudzīgi sniedz zināšanas, pēc kurām jaunieši ir nākuši. Studenti pasniedzējus respektē arī cilvēcīgās attiecībās. Es draudzīgā noskaņā izstāstu to, kas jāstāsta. Pasniedzējs nav priekšnieks, bet ceļa rādītājs. Mācīšana un mācīšanās ir sadarbība, kad pasniedzējs iedvesmo studentu pamēģināt.
Kā no savas zemnieku ģimenes nonācāt telekomunikāciju zinātnē?
– Mācoties Iecavas vidusskolā 11. un 12. klasē, man iepatikās fizika, informātika, patika izjaukt elektroniskas iekārtas, paskatīties, kā telefoni strādā, kā cilvēki savā starpā sazinās. Man bija labs skolotājs – Gunārs Celmiņš. Man patika, kā viņš pasniedza, bija eksperimenti. Tas uzrunā, ja rāda praktiskas lietas, ne tikai «pliku» teoriju. Atzīmes man bija labas, kaut arī nebiju teicamnieks. Iestājos telekomunikācijās, kur bija daudz budžeta vietu. Arī tagad tās ir 150, jo nozare ir prioritāra. Sākumā bija grūti ar matemātiku, pirmo reizi nevarēju nokārtot. Nebija viegli, bet saņēmos un mācījos. Maģistros apguvu šķiedru optiku, ko nepasniedz bakalaura programmā, jo tas ir sarežģīti.
Jāapgūst daudz par elektriskajām ķēdēm, fiziku, elektroniku, lai saprastu optiku. Atskārtu, ka tas mani patiešām ļoti interesē. Maģistrantūras otrajā kursā institūta direktors piedāvāja teicamniekiem iestāties doktorantūrā. Iestājāmies divatā ar kolēģi, katrs izvēlējāmies savu virzienu un strādājam.
Kāds speciālistu skatījumā ir nākotnes sakaru veids, par kuru parastie cilvēki vēl nenojauš?
– Šķiedru optika ir, manuprāt, perspektīvākā tehnoloģija pašlaik, tās pārraides ātrumi ir milzīgi. Ieliktos kabeļus var izmantot 20 gadus un vairāk, nomainot vien galaraidītājus, uztvērējus, modemus, ātrumu tikai palielinot. Mēs kā eksperti piedalīsimies valsts projektā, kurā šķiedru optiku izvilks pa visu Latviju un to varēs izmantot jebkurš operators.
Kā vērtējat zinātnes perspektīvas Latvijā?
– Valsts atbalsts zinātnei tagad ir niecīgs, stipendijas sarūk, ir bažas par nākotni, kā būs. Pašlaik mācībspēku un zinātnieku atalgojums ir līdz ar nagiem. Man liekas, ka Izglītības ministrijā un Saeimā augstākā izglītība nav prioritāte. Dzīvot varam, bet citās Eiropas valstīs zinātnieku atalgojums ir ievērojami lielāks. Dānijā par to pašu pētnieka darbu es saņemtu vairāk nekā trīs reizes lielāku algu.
Man jābūt zinātniekam, pedagogam, jāmāk uzstāties, jāzina, kur likt rokas, kā kontaktēties ar auditoriju… Plašs profils! (smejas) Ļoti labi jāzina angļu valoda – esmu redzējis konferencēs, ka lektors norunā ļoti labi, bet uz jautājumiem atbildēt nevar, jo ir tikai iemācījies savu tekstu. Man pašam vislabāk patīk amerikāņu angļu valoda. ASV biju fotonikas nozares lielākajā konferencē Sanfrancisko, kur bijām ielūgti prezentēt savus zinātniskos rezultātus. Nozarē visā pasaulē ir liela konkurence, visi skatās cits citam uz pirkstiem un sacenšas, kā kaut ko uztaisīt ātrāk, labāk, citādāk… Taču visi savā starpā arī nemitīgi komunicē un sadarbojas.
Vai jums atliek brīvais laiks citām nodarbēm?
– Darbs paņem samērā daudz… Man brīvā laika atpūta ir atbraukt uz Iecavu, satikties ar draugiem. Patīk šis ciems, katru mēnesi redzu pārmaiņas, kā vide tiek sakopta. Aizraujos ar aktīvu atpūtu – ejam spēlēt peintbolu, pavasarī braucam ar laivām pa upēm.
Kas jums tagad ir vecāku mājas Zorģos?
– Esmu vasarnieks un brīvdienu atpūtnieks, bet ar traktoru joprojām māku braukt. Man patīk atpūsties no Rīgas steigas, izvest suni pastaigā, palīdzēt vecākiem. Te ir mierīgi, zaļa zāle, sava teritorija, nevis māja pie mājas. Cenšos atbraukt pāris reižu mēnesī, lauku vides man pietrūkst. Vecāki mani atbalsta, domā, ka esmu liels zinātnieks un viss būs labi! (smejas)
Sandis Spolītis
Rīgas Tehniskās universitātes Telekomunikāciju institūta lektors un pētnieks.
Dzimis 1987. gada 16. februārī.
Izglītība:
2006. gadā pabeidzis Iecavas vidusskolu;
2011. gadā RTU ieguvis inženierzinātņu akadēmisko maģistra grādu telekomunikācijās;
2015. gadā paredzēts iegūt inženierzinātņu doktora zinātnisko grādu elektronikas un telekomunikāciju nozares elektrosakaru apakšnozarē;
strādājis par pētnieku Dānijas Tehniskās universitātes Fotonikas institūtā ar programmas «Erasmus» atbalstu;
konsultējis 12 bakalaura un maģistra darbu autorus.
2008. – 2009. gadā strādājis par telekomunikāciju tehniķi SIA «Citrus Solutions» Bauskā, SIA «Lattelecom» Rīgā.
Sagatavotas 25 zinātniskās publikācijas angļu un latviešu valodā, piedalījies nozares konferencēs Itālijā, Zviedrijā, Ziemeļamerikā, Polijā, Bosnijā un Hercegovinā, Ķīnā u. c.
Valodas: latviešu, angļu, krievu, vācu.
Dalība nozares organizācijās: Latvijas Optikas biedrība (LOB), Eiropas Optikas biedrība, Starptautiskā lietišķās optikas biedrība u. c.
