Pagastu ļaudis šonedēļ sagaidīja mūspusē satiksmes ministru Uldi Auguli, kuru pērnajā ziemā vairākkārt aicināja apskatīt brūkošos grantsceļus. Tiesa, pat ja rezultāts šajā gadījumā būs, tas būs viena Latvijas novada rezultāts, nevis valsts. Ja būs…
Latvijas ceļu problēmu skaidri raksturo ekonomisti – pārāk maz cilvēku, kuri maksā nodokļus, lai uzturētu kopējo ceļu garumu. Tiesa, tā, kā vienmēr, ir statistikas viena puse – ja salīdzina Latvijas ceļu garumu ar teritoriju, mums ir stabils Eiropas vidējais rādītājs. Morāle ir skaidra – ceļi pašlaik ir vairāk demogrāfijas problēma, jo to pārklājums patiesībā ir Eiropai atbilstīgs. Mēģināt to garumu samazināt nozīmē atstāt neapdzīvotas Latvijas mērogam lielas teritorijas.
Tomēr problēma ir arī ceļu pārvaldnieku prasmes. Kaut arī dzīvojam «ierobežotu resursu ekonomikā», ceļu pārvaldnieces – valsts akciju sabiedrības – darbība nepārliecina, ka resursi tiek izmantoti pietiekami efektīvi. Visvairāk to jūt pavasarī un rudenī, kad grantsceļi ir visgrūtāk izbraucami.
Daudzviet Eiropā valsts ceļi ir tikai pašas nozīmīgākās maģistrāles. Pārējais, kas vairāk vai mazāk atstāj iespaidu uz reģiona ikdienu, ir pašvaldību un vietējo iestāžu pārziņā. Pamazām šis process sāk notikt arī Latvijā. To varam redzēt Rundāles novadā, kur pārņemts valsts iestādes nolaistais Svitenes ceļš. Būtu tikai normāli, ja tam līdzi nāktu arī lielāks finansējums. Tad sāktu attīstīties reģionāli nozīmīgi maršruti un pieaugtu nodokļu maksātāju skaits laukos – labi ceļi vienmēr palīdz ekonomikai, kam vajag darbavietas, jaunus cilvēkus un investīcijas.
