Meditācija ir universāla garīga prakse.
Meditācija ir universāla garīga prakse
Sena definīcija vēsta, ka lūgšana ir “sirds un prāta pacelšana uz Dievu”. Prāts nemitīgi uzdod jautājumus, fantazē, šaubās, bet sirds mīl.
Benediktīniešu mūks pasaules kristīgās meditācijas kopienas vadītājs Lorenss Frīmens uzsver, ka lielāko daļu lūgšanu ierobežo cilvēka prāts. Vairākumam lūgšana ir vēršanās pie Dieva kādā īpašā vajadzībā, kad dzīvē ir radušies sarežģījumi. Ja ticība nav dziļa un nesavtīga, lūgšana var viegli iestigt aizkavētas attīstības stāvoklī, iestrēgt egoismā, uzsver tēvs Lorenss. Pērn viņš viesojās Rīgā un vadīja vairākus seminārus kristīgajās draudzēs un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē.
Tāpat kā jebkuru garīgu praksi, arī lūgšanu var apgūt pieredzējušu skolotāju vadībā. Nesen dažādu konfesiju baušķeniekiem bija iespēja piedalīties seminārā “Kristīgā meditācija – sirds lūgšana” Georga Indulēna vadībā. Viņš ir Latvijas Kristīgās meditācijas kopienas koordinators.
Ritenis un ass
Georgs Indulēns lūgšanu tēlaini salīdzināja ar riteni, kura centrālā ass ir Dievs. Semināra dalībnieki, aicināti nosaukt dažādus veidus, kā cilvēki verbāli vēršas pie Dieva, minēja liturģiju, kontemplatīvo lūgšanu, kas nozīmē iedziļināšanos, Rožukroni, litānijas, psalmus, Tezē klostera lūgšanu, adorāciju (pielūgsmi), apceri, Jēzus lūgšanu.
Tika nosaukta arī svētcere – īpaša izjūta, kas cilvēku pārņem, vērojot dabas skaistumu un pastiprināti apjaušot vienotību ar Dievu. Līdzīgi var notikt arī saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Visu lūgšanu centrā un vienmēr klātesošs ir Jēzus, atgādina Georgs Indulēns. “Tomēr ir jācenšas izvairīties no eksaltācijas, jo mēs neesam eņģeļi, bet reālā pasaulē dzīvojošas būtnes,” uzsver semināra vadītājs.
Lūgšanas formula
Izšķir vairākus lūgšanu veidus – individuālās, publiskās, skaļi izteiktās un klusās. Katoļu tradīcijā ar terminu “meditācija” apzīmē kluso jeb sirds lūgšanu. To izsakot, var vērst uzmanību uz kādu konkrētu objektu, kā, piemēram svētgleznu vai krustu, jo tas palīdz koncentrēties.
Ir arī atšķirīga pieeja, kad par objektu kalpo vārds vai īsa frāze, kas tiek atkārtota. Raksturīgs piemērs ir pareizticīgo Jēzus lūgšana, teic Georgs Indulēns. Vārdu, uz ko koncentrējas lūdzējs, dēvē par lūgšanas formulu, kas apzīmējumu guva vēl 4. gadsimtā. Angļu kristiešu tradīcijā lūgšanas vārdu visbiežāk apzīmē par mantru. Šis termins tiek plašāk izmantots nekā lūgšanas formula.
Efektīvs klusās lūgšanas veids ir kristīgā meditācija, kuras uzdevums ir savienot prātu un sirdi. Tā simbolizē cilvēka dziļāko būtību jeb vietu, kur grib iemājot Dievs. Tādēļ Georgs Indulēns atgādina, ka klusās lūgšanas laikā uzmanība īpaši ir jākoncentrē uz sirdi, cenšoties neko nedomāt un neko neiztēloties. Sākumā tas ir ļoti grūti, taču nevajag sev pārmest. Lūgšanas pieredze rodas, diendienā to atkārtojot.
Sasniegt mieru
Sākumā vajadzētu izmantot tikai vienu lūgšanas vārdu. Praktiskajā nodarbībā klātesošie koncentrējās uz vārdu “maranata”, kas aramiešu valodā (tajā runāja Kristus) nozīmē “Nāc, Kungs!”. Georgs Indulēns skaidro: “Meditācijas mērķis ir fiziska miera sasniegšana. Miers kristietībā nozīmē daudzu spēku un enerģiju līdzsvaru, nevis inertumu. Lai meditētu, ir jāsēž brīvi, mierīgi, neatbalstot muguru pret krēsla atzveltni, jāaizver acis, plaukstas jānovieto uz ceļgaliem, bet kājas nevajag sakrustot. Bez vārdiem – iekšēji – un bez pauzēm noteiktā ritmā ir jāatkārto lūgšanas vārds. Mantrā ir jāieklausās, nevis jāgaida, ka notiks kaut kas necerēts. Ja domas sāk klejot, lūgšana mierīgi jāsāk no jauna. Laiks ir relatīvs jēdziens. Vienam šķiet, ka koncentrētā klusā lūgšanā ir pagājušās piecas minūtes, bet citam – vesela stunda.”
Semināra vadītājs iesaka katru dienu atrast vismaz brīdi, lai praktizētu kluso lūgšanu. Georgs Indulēns piemetina, ka meditācija nav nokļūšana izmainītā apziņas stāvoklī vai neparastas pieredzes solījums, bet gan iekšējs svētceļojums tuvāk Dievam.
***
interesanti
Praktiski ieteikumi pirms meditācijas:
neizvirzīt nekādas prasības un cerības,
nevērtēt savu meditāciju,
saskaņot kluso lūgšanu ar ikdienas dzīvi.
