Gadā ir divi laika posmi, kad vislabāk var pārdomāt un izvērtēt notikušo, paskatīties uz sevi no malas un izlemt, kas jāpaveic. Tie ir Ziemassvētki un Lieldienas.
Gadā ir divi laika posmi, kad vislabāk var pārdomāt un izvērtēt notikušo, paskatīties uz sevi no malas un izlemt, kas jāpaveic. Tie ir Ziemassvētki un Lieldienas.
Pavasara saulgriežos izlasīju Jura Bojāra rakstu “Kas jādara Latvijā?” (“Latvijas Avīze”, 13. aprīlis). Cik rūgta patiesība! Gribas ticēt, ka tā nav, taču fakti ir nepielūdzami.
Uz kurieni mēs ejam? Manuprāt, tās ir cēloņu un seku likumsakarības, jo mēs vēl nākam no turienes ar pagātnes pieredzi un atmiņām. Kad valsti pārvaldīs cilvēki, kam nebūs tās nastas, būs arī citi vērtību kritēriji.
Jā, ir jāmaina vēlēšanu sistēma un partijām jāizdala līdzekļi no budžeta. “Kas valda pār zeltu, nedrīkst valdīt pār valsti.”
Ir jau arī kas labs izdarīts. Piemēram, nodibināta Jūrmalas pilsētas vides aizsardzības komiteja, ko vada bijusī Latvijas vēstniece Somijā Anna Žīgure. Domei būs jārēķinās ar iedzīvotāju viedokli, jāatceras, ka deputāti kalpo cilvēkiem, nevis otrādi.
Ar katru gadu palielinās būvniecības apjomi, arī pagasts kļūst tīrāks un sakoptāks.
Esmu iepazinis interesantu dzejnieku. Andris Akmentiņš raksta bez pieturas zīmēm. Valdzina viņa domas smalkais, niansētais pieskāriens, kas nebūt nav tik bezpersonisks un atturīgs kā guvernantes dekoltē, kas aizpogāts līdz pašai augšai un greznojas ar baltu krādziņu:
“es neticu ka nāve veca droša
šķiet patiesībā viņa baigi forša
kā ielene aiz stūra apkārt slaistās
un staipa savas kājas slaidās skaistās
mēs nenojaušam kā ar viņu bijis
neviens nav atgriezies un pastāstījis
un visi tic ka nāve veca droša
bet patiesībā viņa baigi forša
es stāvu kalna galā pieglaudies pie viņas
un viņa maigi pagrūž manas ragutiņas.”
Ar cieņu –
HARIJS Rundālē
