Kas gan tas par ceļojumu bez asāka iepriekš neparedzēta pārdzīvojuma! Parasti tos noklusē un vairāk runā par vēsturiskās un skaistās vietās gūtu baudījumu, par saviļņojumu.
Kas gan tas par ceļojumu bez asāka iepriekš neparedzēta pārdzīvojuma!
Parasti tos noklusē un vairāk runā par vēsturiskās un skaistās vietās gūtu baudījumu, par saviļņojumu. Manuprāt, ir vērts atminēties arī tās reizes, kad esam nokļuvuši it kā neglābjamās situācijās.
No torņa uz pazemes vilcienu
Sagadījās, ka Parīzē mums nebija oficiāla gida. Kungs, kurš daudz reižu bijis Francijas galvaspilsētā un to pietiekami iepazinis, labprāt vēlējās parādīt naksnīgo ainavu. Patiešām jutām, ka ir divas Parīzes – saules apmirdzēta dienā un eleganti izgaismota nakts stundās.
Mūsu ceļvedis ieteica vakarā palūkoties uz Parīzi no Eifeļa torņa, tas esot neaizmirstams skats. Nebijām vīlušies. Nekas, ka jāstāv garā rindā pēc biļetēm, bet citādi šeit nemēdz būt. Grupiņas vadītājs cieši piekodināja – nebrauciet līdz pašai augšai, jo mums nepietiks laika nokļūt atpakaļ uz metro.
Norunātajā laikā satikāmies torņa pakājē, lai pagūtu aizcilpot līdz pazemes vilcienam, pirms stacijas slēdz. Taču pāris cilvēku vēl nebija. Ceļvedis ierosināja: «Jūs dodieties uz metro pusi, tiksimies norunātajā vietā! Es mēģināšu sagaidīt kavētājus.»
Atradāmies labi pārskatāmā vietā, bet acis visiem šaudījās uz torņa pusi un pulksteņiem. Minūtes dila strauji, bet neviens mūsējais nerādījās. Vadonim bija lietussargs. To vicinot, viņu varēja viegli pamanīt. Skatiens jau pagura, cenšoties ievērot lielo širmi, jo mums bija atlikušas tikai dažas minūtes. Ja nepagūstam, jānakšņo zem klajas debess, jo tālajam pārbraucienam ar taksometru naudas nepietika…
No vīru mutēm jau bija dzirdami stiprāki vārdi, kurus parasti izsaka ne jau dzimtajā valodā. Arī pāris dāmu spriedzi kliedēja ar viņām neierastu leksiku… Beidzot saskatījām lietussargu un vienu skrējēju. Viņš māja, lai dodamies projām. Skriešus metāmies uz metro, jo zinājām, ka ceļvedis panāks grupu. Ar pēdējiem spēkiem un pēdējā brīdī visi paguvām iesprukt vēl neaizslēgtajā stacijā. Bet divu personu nebija, jo tā arī viņas netika sagaidītas torņa pakājē. Zinājām, ka šiem ceļotājiem naudas maki ir biezāki un viņiem iespējams par taksometru samaksāt. Kamēr mērcējām pārgurušās kājas aukstā ūdenī un nervozējām, parādījās arī nosebojušies ekskursanti. Tik neapmierināti, tik aizvainoti. Nu nemaz nesaprata, kam šajā situācijā jājūtas vainīgam…
Mazā glābējkartīte
Katrs ceļotājs pirms brauciena lolo kādu klusu sapni. Man Parīzē ļoti gribējās redzēt Modernās mākslas muzeju. Sirds jau iesila, no tālienes skatot ēkas īpatno arhitektūru. Bet tieši todien un tieši tajā laikā kultūras iestāde bija slēgta. Mierinājumam kavējos Bastīlijas laukumā un nodomāju – nevajag tik cieši noskaņoties un domāt par kaut ko vienu, tas var nepiepildīties.
Bet turpinājumā jau atkal bija citas emocijas. Izrādījās, ar rūpīgi aprēķinātajiem eiro man un otrai ceļotājai nepietika, lai nopirktu biļeti līdz metro līnijas galapunktam. Nekādi negribējām riskēt un kādu gabalu braukt «pa zaķi». Uzrunājām šarmantu francūzieti, lai palīdz iegādāties biļeti automātā, izmantojot elektronisko norēķinu karti. Tas nekādi neizdevās. Vēlīgā parīziete iedomājās, ka arī kasē taču var izmantot karti, un viss ātri atrisinājās. Šajā brīdī tā īsti apjautu, cik laba ir mana mazā «Visa Electron» – tomēr paglābj kļūmīgā situācijā.
Metro vagonā sastapāmies ar kungu, kas labi runāja arī krievu valodā. Viņš paskaidroja, kurā vietā mums jāpārsēžas, lai nokļūtu galapunktā. Nu šķita, visi satraukumi ir garām.
Izgaist kā nebijis
Laimīgi nokļuvām līdz autobusam. Vēl bija laiks nomazgāties un sakārtoties tālajam mājupceļam. Dušas telpas šķita tukšas, un varējām ar baudu atsvaidzināties. Tīksmi ļāvos ūdens strūklai. Kad sniedzos pēc dvieļa, kas bija pārmests pāri durvīm, rokas palika tukšas… Tas, man nemanot, bija nocelts un aiznests. Dūša kļuva šķērma. Tajā brīdī atcerējos, ko, iebraucot Parīzē, sacīja šoferis: «Esiet uzmanīgi! Lielajās pilsētās ir īpaši specializējušies ļaudis, kas nodarbojas tikai ar zagšanu.» Zaudējums bija gauži niecīgs, tāpēc neskumu. Vien atmiņā atausa pirms daudziem gadiem Maskavā piedzīvotais. Toreiz kādam puisim no kabatas izcēla pasi. Labi, ka līdzi bija zēna mamma, tikai pēc viņas galvojuma milicijai puikam bija iespējams ar lidmašīnu atgriezties mājās.
Neba tikai lielā pilsētā jāuzmanās. Pēc pārgājiena Altaja kalnos mierīgi gulējām teltīs un sapņojām par drīzo pārbraukšanu mājās. Rītausmas stundā kādi manīgi ļautiņi bija iedrošinājušies «pārbaudīt» mūsu tūristu mugursomas. Es paliku bez fotoaparāta, citi arī norakstīja zaudējumos dažas savas mantas.
Par šiem negadījumiem domāju vismazāk, šoreiz par tiem vēstīju rubrikā «Tā gadās».
