Pēc kāda atgadījuma uz ceļa es cienu policijas darbiniekus vairāk nekā līdz šim.
Pēc kāda atgadījuma uz ceļa es cienu policijas darbiniekus vairāk nekā līdz šim. Savā ikdienā mēs par daudz, manuprāt, saskatām tikai slikto, par to sūdzamies, esam neapmierināti. Par maz, gaužām par maz mēs izceļam labo, cilvēcīgo.
Šis cilvēcīgais moments tāds nieks vien bija, bet man tajā brīdī tas bija ļoti svarīgi.
Braucot ar auto, steidzos un biju nevērīgs – nepiesprādzējos un neiededzu ugunis. Te pēkšņi uz lauku ceļa – policijas mašīna! Tirpas noskrēja pa kauliem, kad tiku apstādināts. Pirms tam centos vainu mīkstināt un steigā piesprādzēties. Bija par vēlu. Galvai uzreiz izskrēja cauri doma: «Tūlīt sodīs, bet kabatā ne graša. Nu ir ziepes.» Saku: «Priekšniek (es nez kāpēc vienmēr šādi uzrunāju policijas darbiniekus, kuri mani aiztur, ja esmu vainīgs), esmu vainīgs, es labošos, tiešām biju nevērīgs, gribēju tikai līdz dārzam aizskriet.» Un ko jūs domājat? Policijas darbinieks atbildēja: «To drošības jostu jūs varējāt nesteigties piesprādzēt, bet gaismu vismaz vajadzēja ieslēgt. Nākamreiz gan piesprādzējieties un ieslēdziet gaismu.» Policists taču varēja stingri uzstāt, rakstīt protokolu par pārkāpumu un iekasēt naudu, bet viņš…
Braucu no dārza atpakaļ un domāju – tik labus policistus vismaz pacienāšu ar pašaudzētām lielākām, skaistākām zemenēm pateicībā par cilvēcību. Bet viņu vairs nebija uz ceļa. Es zinu, ka ne vienmēr var atdarīt ar labu tiem, kuri tev ir labu darījuši. Zinu, ka šiem policijas darbiniekiem, ja ne no manis, tad no kādas citas puses tiks atdarīts ar labu.
Iecavnieks S. D.
