Rakstu tāpēc, ka nevaru klusēt. Mazliet sāp sirds. Kāpēc? Tāpēc, ka, braucot ar sabiedrisko transportu, tieši ar autobusiem, nācies saskarties ar autovadītājiem, kuriem ļoti nepatīk invalīdu apliecības.
Rakstu tāpēc, ka nevaru klusēt. Mazliet sāp sirds. Kāpēc? Tāpēc, ka, braucot ar sabiedrisko transportu, tieši ar autobusiem, nācies saskarties ar autovadītājiem, kuriem ļoti nepatīk invalīdu apliecības. Neesam pēc savas gribas invalīdi. Par tādu var kļūt katrs jebkurā vecumā. Vienu reizi uzrādot apliecību Bauskas autobusā, šoferis pagrieza galvu uz otru pusi un īgni kaut ko runāja. Es neko pat nesapratu. Jelgavas autobusā, braucot no Iecavas uz mājām, rādīju apliecību šoferim, bet viņš ar savu roku pagrūda tā, ka apliecība gandrīz izkrita no rokas. Ir autovadītāji, kuri izturas ar cieņu un labsirdību. Viņiem liels paldies par sapratni. Kaut tādu būtu vairāk, jo tad ir patīkamāk izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus. Kā jau tas zināms, mums ļoti bieži jāapmeklē ārsti un tāpēc nākas braukt.
Atceros vienu gadījumu – devos uz Rīgu, autobusa šoferis teica pat tādus vārdus: “Vai šis kāds invalīdu autobuss?” Lūk, tādi atgadījumi! Neticami, bet patiesi un arī sāpīgi. Sabiedriskā transporta vadītāji, lūdzu, izturieties ar cieņu pret invalīdiem! Nedariet mums pāri!
Ar cieņu – S. KAMPĀNE Vecumnieku pagastā
