Pagājušajā vasarā pirmajos Dārza svētkos Rundāles pils parkā daži apmeklētāji interesējās, no kurienes ir ieradusies aktieru trupa rokoko tērpos, kas programmu «Galantā gadsimta šarms» rādīja Zaļajā teātrī.
Pagājušajā vasarā pirmajos Dārza svētkos Rundāles pils parkā daži apmeklētāji interesējās, no kurienes ir ieradusies aktieru trupa rokoko tērpos, kas programmu “Galantā gadsimta šarms” rādīja Zaļajā teātrī. Izdzirdot atbildi, ka uzveduma dalībnieki ir Rundāles pagasta iedzīvotāji, nevis profesionāļi, vaicātāju acīs pazibēja neticība. To uztvēru kā komplimentu mākslas vēsturnieces JEĻENAS FORSTES vadītās entuziastu kopas meistarībai.
Ļena, Tu esi izveidojusi interesantu programmu, kas veiksmīgi papildina Rundāles pils muzeja tūrisma piedāvājumu klāstu. Daudziem prātā rosās labas idejas, bet pietrūkst iztēles un drosmes tās īstenot. Kāda ir tava pieredze?
– Rundāles pils muzejā sāku strādāt 1982. gadā. Pēc neilga laika aptvēru, ka man ir ļoti paveicies, jo diendienā esmu kopā ar intelektuālās elites pārstāvjiem, kurus vieno kopīgas idejas un ļoti lieli plāni. Iestājos Ļeņingradas I. Repina mākslas institūtā, lai studētu mākslas vēsturi un teoriju. Darbs Rundāles pils muzejā, kas ir viens no vadošajiem Eiropā, mani ārkārtīgi bagātināja. Katru vasaru piedalījos darbinieku studiju braucienos, iepazīstot Eiropas vēsturiskās pilis. Jo vairāk ceļoju, jo aizrautīgāk iedziļinājos literatūrā par 18. gadsimtu, un man radās vīzija par iespējamo nodarbošanās veidu nākotnē. Muzejā strādāju nodaļā, kas dibināja sakarus ar tūrisma firmām un aģentiem.
Vēl 90. gadu sākumā ievēroju, ka cilvēkiem, kuri ir daudz ceļojuši, nepietiek ar vienkāršu gida stāstījumu, jo viņu erudīcija un izglītības pakāpe jau tāpat ir augsta. Šajā laikā tūrisms Latvijā pārdzīvoja krīzi. Pārmaiņas sākās 90. gadu otrajā pusē, kad uz Rundāles pili un parku sāka braukt daudz ārvalstu ceļotāju. Kāda tūrisma firma man palūdza sagatavot īpašu programmu tūristu sagaidīšanai pils parkā. Tolaik muzejā vairs nestrādāju. Biju nodibinājusi individuālo uzņēmumu “Eleana”, kurā esam divas īpašnieces – es un mana meita Elīna Kuzņecova.
Lai izstrādātu izklaides programmu, vajadzēja būt kādām vadlīnijām, jo tolaik Latvijā analogu, šķiet, nebija. Kas bija tavi inspirācijas avoti?
– No muzeja darbinieku studiju braucieniem man ir palikusi atmiņā spilgta epizode. Volevikontas pilī Francijā mūs uzņēma tās īpašnieks – aristorātiskas izcelsmes kungs. Pastaigājoties pa franču stila regulāro parku, pamanīju itāliešu tūristu grupu. Visi bija renesanses un baroka tērpos. Pils saimnieks pastāstīja, ka šiem cilvēkiem ir tradīcija vienu reizi gadā doties uz kādu pili un vairākas dienas pavadīt, baudot vēsturisko vidi. Viņi ilgi un rūpīgi gatavojas, šuj tērpus. Tie itāliešiem patiešām bija fantastiski. Visi grupas dalībnieki bija augsti izglītoti cilvēki vidējā vecumā. Nu es sapratu, ka Volevikontas pils parkā esmu ieraudzījusi īstenotu savu sapni. Tas bija milzīgs pamudinājums darboties.
Vai saviem pirmajiem klientiem Rundālē varēji piedāvāt ko līdzīgu?
– Interesanti, ka tā bija liela amerikāņu grupa, kas ceļoja pa Eiropas pilīm tāpat kā Francijā ieraudzītie itālieši. Vēsturiskajos objektos viņi ik gadu rīkoja krāsu balles. Rundālē amerikāņi bija nolēmuši ietērpties rozā toņos. Man vēl nebija neviena kostīma, tādēļ vērsos pie teātra speciālistiem un lūdzu aizdot tērpus. Debija izklaides žanrā tīri labi izdevās, vienīgi mulsināja apģērbi, jo tie bija pārāk stilizēti. Es apzinājos, ka piedāvāt viduvējas kvalitātes pakalpojumu Rundāles pils augsto standartu vidē būtu zaimojoši, ka mans uzdevums ir uzturēt kritērijus, kas vēsturisko objektu padara īpašu daudzu citu vidū. Vadīt izklaides Rundāles pilī ir ļoti liela atbildība. Un tad 2005. gadā es uzdrīkstējos pati pašūt pirmo – ceremonijmeistara – tērpu. Man vēl nebija sadarbības partneru, programmu nācās vadīt vienai. Turklāt klientus vajadzēja ieinteresēt, pārliecināt, jo pret jauno tūrisma produktu cilvēki izturējās piesardzīgi. Tagad ir gluži citāda situācija. Pasūtītāji mūs atrod paši.
Kā tev izdevās sameklēt sadarbības partnerus? Vai tiešām viņi atnāca paši?
– Pilnīgi pareizi. Rundāles pagasta jaunieši – entuziasti – bija vērojuši manu darbošanos un izteica vēlmi iesaistīties. Trupas pamatsastāvā ir mana meita Elīna, Daiga Gromova, Andrejs Nagodkins, Laura un Arta Aurēlija Ikertes, Pilsrundāles vidusskolas mūzikas skolotāja Irēna Saltā, Bauskas mūzikas skolas audzēkne Krista Rušmane un pasniedzēja Aiva Avotiņa. Pērn mums pievienojās Olafs Soloveika, kurš vēl mācās skolā.
Labas partnerattiecības ir izveidojušās ar vēsturisko rekonstrukciju klubu, kas imitē Napoleona laikmetu. Trupas jaunākais iestudējums ir teatralizēta ekskursijas programma ar muzikāliem numuriem “Galantā gadsimta šarms”, kas pagājušajā gadā vairākkārt tika rādīta pils Marmora zālē.
Uzvedumos tu vienmēr parādies elegantā ceremonijmeistara tērpā, bet tas ir vīriešu apģērbs. Kādēļ neizvēlies greznu kleitu, līdzīgi jūsu trupas “galma dāmām”?
– Tā nav kaprīze vai nejaušība. Manas koncepcijas pamatā ir Krievijas ķeizarienes Elizabetes I laikmets. Viņas nepārvarama kaislība bija tērpi. Kad Sanktpēterburgā piestāja kārtējais kuģis no toreizējās modes citadeles Francijas, valdniece nevienam neļāva uzkāpt uz klāja, iekams nebija sev izvēlējusies jaunākās modes apģērbu kolekciju. Viņa aizliedza citām dāmām izmantot savus iecienītos aksesuārus un par uzdrīkstēšanos bargi sodīja.
Elizabetes I biogrāfijā mani vilināja fakts, ka imperatorei patika ieģērbties vīriešu tērpos un pilī sagaidīt viesus. Tās bija viņas metamorfozes jeb pārvērtības. Šādu nosaukumu es izvēlējos savai pirmajai programmai, kad tūristu sagaidīšanas ceremoniju Rundālē vēl vadīju viena pati.
Tagad man ir skaidrs, ka tavs iemīļotais tērps ir vēsturiska atsauce. Bet kā top pārējie kostīmi? Vai joprojām tos šuj pati?
– Nē, tas aizņemtu pārāk daudz laika. Es zīmēju skices, izvēlos materiālus un tērpus pasūtu profesionālai šuvējai. Sarežģītu detaļu izstrādē reizēm iesaistos pati. Katrs tērps ir šūts konkrētam cilvēkam un citam diemžēl neder, taču tūristi ļoti grib pārģērbties par spīti izmēru neatbilstībai. Tas man norāda attīstības jaunu virzienu – ir jāveido dažādu izmēru tērpu kolekcija, ko piedāvāt interesentiem. Pasūtījumu kļūst vairāk. Tā, piemēram, neliela viesu kompānija Rundālē jau ir rīkojusi dzimšanas dienas ballīti mūsu tērpos. Vēlme iejusties vēsturiskā gaisotnē, ietērpjoties attiecīgā laikmeta drānās, īpaši izteikta ir ārzemju tūristiem. Mani priecē, ka viņiem nav nekādu kompleksu, jo spēles aizrautībā neviens neievēro, vai tērps ir par mazu vai par lielu.
Mēs labprāt iestudētu jaunu programmu, lai piedalītos Bauskas pilsētas 400. jubilejas svinībās nākamgad, jo ir ļoti svarīgi piesaistīt tūristus ar neparastiem piedāvājumiem, popularizējot pilsētas tēlu un unikālās Rundāles, Mežotnes, Bauskas pilis.
