Pirms 20 gadiem, 1986. gada 26. aprīlī, Černobiļas atomelektrostacijā notika līdz šim cilvēces vēsturē baisākā kodolkatastrofa.
Pirms 20 gadiem, 1986. gada 26. aprīlī, Černobiļas atomelektrostacijā notika līdz šim cilvēces vēsturē baisākā kodolkatastrofa.
Drīz vien pēc notikušā no visiem toreizējās Padomju Savienības nostūriem Černobiļā tika pavēlēts ierasties simtiem tūkstošu cilvēku. Viņu vidū arī nepilni 200 vīru no Bauskas rajona.
“Strādāju agrofirmā “Uzvara”, mani paņēma tieši sējas laikā. Bijām vieni no pirmajiem, kas no Latvijas devās uz Ukrainu,” atceras Gailīšu pagasta iedzīvotājs Ivars Kalada. Reaktora tuvumā, tiešā radiācijas zonā viņš strādāja līdz oktobra sākumam. “Tagad man tas šķiet kā zemē izliets ūdens. Tikai par to esam samaksājuši ar savu veselību, daudzi arī ar dzīvību,” skumji secina avārijas seku novēršanas dalībnieks.
Šodien, 26. aprīlī, I. Kalada dosies uz Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcu, kur notiks Černobiļas traģēdijas upuru piemiņai veltīts pasākums.
“Es nevēlos piedalīties nekādos atceres pasākumos, jo man tās ir pārāk sāpīgas atmiņas,” skaidro Černobiļā bijušais Andris Junga, ģimenes ārsts no Iecavas. Viņu kā medicīnas darbinieku uz Ukrainu aizsūtīja 17. jūlijā. Černobiļas apkārtnē A. Jungam vajadzēja strādāt 99 dienas. Par noziedzīgu viņš uzskata padomju valdības rīcību gan noklusējot avārijas faktu, gan arī pēcāk cilvēkiem nepaskaidrojot, kādas briesmas var radīt radiācija. “Kādā pilsētā avārijas zonā augusta beigās atļāva atgriezties iedzīvotājiem. Viņiem skaidroja, ka viss kaitīgais ar ūdeni esot nomazgāts. Taču radiāciju tādējādi nevar likvidēt. Ļaudis panikā atkal bēga projām,” notikumus atceras iecavnieks.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Māris Pļaviņš aģentūrai LETA stāsta, ka avārijas seku likvidācijā piedalījās vairāk nekā 6000 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem 3500 kļuvuši par invalīdiem, bet 500 cilvēku miruši.
