Augļu un dārzeņu stendos Rīgas Centrāltirgū ilgi neesmu redzējusi izcelsmes valsti «Ukraina». Tur ir Moldova, Gruzija, Uzbekistāna – gandrīz viss bijušo padomju republiku spektrs.
Augļu un dārzeņu stendos Rīgas Centrāltirgū ilgi neesmu redzējusi izcelsmes valsti “Ukraina”. Tur ir Moldova, Gruzija, Uzbekistāna – gandrīz viss bijušo padomju republiku spektrs. Lai gan mēs, pircēji, labi zinām, ka “vissaldākās zemenītes”, protams, nav audzētas Latvijā, bet gan Nīderlandē vai Spānijā, tomēr Ukrainas vārdu negribam ieraudzīt. Bet ir brīži, kad lielveikalā pamanu Ukrainā ražotus, medū konservētus zaļos valriekstus, papriku vai baklažānus, un nekavējoties novēršos. Tad mana meita parasti secina: “Tev gan ir īpatnēji ģeogrāfiskie kritēriji!” Mēs nestrīdamies un neiztirzājam situāciju, jo laikā, kad notika Černobiļas atomreaktora avārija, viņai bija seši gadi.
Viņnedēļ Latvijas žurnālistu grupas sastāvā piedalījos Valsts prezidenta Valda Zatlera valsts vizītē Ukrainā. Mums bija iespēja vismaz piecas stundas pavadīt arī reaktora joprojām bīstamajā 50 kilometru rādiusa zonā. Ārsts Zatlers 1986. gada maijā tika mobilizēts un pavadīja vairākus mēnešus ukraiņu nomaļā sādžā kā parasts glābējs, nevis kā nozares profesionālis.
Mēs braucām gar mirušo ciemu pa sāpīgi skaistiem, pēc robīnijām un liepām smaržojošiem mežiem biedējošā klusumā, kur varēja dzirdēt vienīgi putnu balsis. Jebkura novirzīšanās no asfaltētā ceļa varēja draudēt ar gluži reālām briesmām. Radioaktīvā polonija sabrukšanas periods ir simtiem tūkstoš gadu…
Un tikai tad sapratu, ka zemenes, saldos ķiršus, arbūzus un baklažānus es droši varu pirkt jebkurā tirgū. Ukraina ir liela un dāsna valsts. Tās resursi atrodas dienvidu melnzemes joslā. Taču Černobiļā zemenes neaug. Tur nedzīvo cilvēki. Ir tikai drupas un apstājies laiks.
