Iecavniece Dace Mežiņa 21. jūnijā svinēs četrdesmit gadu jubileju. Pati jubilāre gan smejas un apgalvo, ka jūtas daudz jaunāka.
Iecavniece Dace Mežiņa 21. jūnijā svinēs četrdesmit gadu jubileju.
Pati jubilāre gan smejas un apgalvo, ka jūtas daudz jaunāka. Viņa ir mūzikas skolotāja Dartijas sākumskolā, Dzimtmisas pamatskolā, Iecavas mūzikas skolā, diriģējusi bērnu kori. Brīvajos brīžos audzē puķes, dārziņā visvairāk vietas atvēlēts asteru dobēm, jo tie ir viņas mīļākie ziedi.
Izārda lupatu lelli, lai palūkotos «vēderā»
D. Mežiņa «Bauskas Dzīvei» labprāt pastāstīja par sevi: «Esmu dzimusi Jelgavas rajona Jaunsvirlaukā, taču jau drīz ģimene pārcēlās uz Bausku. Dzīvojām pie toreizējās mazbērnu novietnes («silītes»), ļoti romantiskā vietā. Skaistas atmiņas ir par Lieldienu olu meklēšanu mazajā dārziņā. Atceros, kā divu gadu vecumā izārdīju savu mīļāko lupatu lelli, lai palūkotos, kas tajā ir iekšā. Pēc tam bija žēl gan pašai, gan mammai.
Desmit gadu nodzīvojām toreizējā «PSRS 50. gadadienas» saimniecībā, mācījos Bauskas 1. vidusskolā un Mūzikas skolā pie pedagoģes Zakovicas apguvu klavierspēli. Par šo laiku man ir visjaukākās atmiņas – ar draugiem spēlējām tautas bumbu, peldējāmies Mūsā. Mums bija arī dārziņš un gadījās, ka tieši tajā dienā, kad kultūras namā rādīja Dzefirelli filmu «Romeo un Džuljeta», man bija jālaista lauciņš. Nosolījos, ka man pašai dārza nekad nebūs. Tomēr tagad bez zemes nespēju dzīvot. 1976. gadā mūsu ģimene pārcēlās uz Iecavu.»
Kolhozā jūtas kā ārzemēs
Dace Mežiņa atceras, ka apzināti uz mūziķes ceļa viņa nav tikusi vadīta. To, ka Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē studēs mūziku, nākamā skolotāja izlēmusi pati, kaut arī labi padevušās gan svešvalodas, gan ģeogrāfija un literatūra. Jubilāre nebija domājusi kļūt par pasniedzēju, tomēr atzīst, ka savā profesijā nav vīlusies.
Pirmā darbavieta bijusi Uzvarā, kur nostrādāts piecpadsmit gadu. To laiku kolhozā jaunā skolotāja jutusies kā ārzemēs – tur bijušas gan strūklakas, gan kopts zāliens. Pēc padomju saimniecību sabrukuma D. Mežiņa «mukusi» prom, jo grūti bijis noraudzīties uz pagrimumu pēc «ziedu» laikiem. Iecava jubilārei simpatizē – gan pilsētnieciskā vide, gan Rīgas tuvums viņai patīk.
«Dziedi, ja Dievs tev ir devis balsi…»
No 1981. gada skolotāja bijusi kora «Daina» dalībniece un dziedot apceļojusi daudzas valstis. Visspilgtāk atmiņā palikušas Gruzija un Armēnija. Viņa stāsta: «Mūzika man deva iespēju redzēt pasauli. Tā paver arvien jaunus horizontus, ar tās palīdzību esmu iepazinusi brīnišķīgus kolēģus un cilvēkus. Mūzika man ir gan maizes devēja, gan sirdslieta un dzīves saturs. Tāpēc jauniešiem saku, lai viņi dzied koros, lai izmanto Dieva doto talantu. Pašai ļoti patīk klasiskā mūzika, kā Bēthovens, Mocarts, Šūberts, bet bieži klausos arī mūsdienu izpildītājus.»
Dace Mežiņa audzina dēlu Matīsu, viņš šogad beidza 1. klasi. Viņa atzīst, ka pašlaik dzīvē izjūt stabilitāti, zudis jaunības maksimālisms, spēki velti netiek šķiesti. Jubilāre ir pārliecināta optimiste, kura secina, ka «dzīve ir skaista un pilnvērtīga, ja vien to par tādu uzskata, nav jāuztraucas par lietām, kuras nevar ietekmēt».
