Pašlaik Dimzukalnā dzīvesvietas deklarētas 286 cilvēkiem, atklāj Iecavas novada Domes iedzīvotāju reģistra speciāliste Gunta Šulca. Pašvaldības attīstības plānā Dimzukalns izdalīts atsevišķā teritorijā.
Pašlaik Dimzukalnā dzīvesvietas deklarētas 286 cilvēkiem, atklāj Iecavas novada Domes iedzīvotāju reģistra speciāliste Gunta Šulca. Pašvaldības attīstības plānā Dimzukalns izdalīts atsevišķā teritorijā.
Tās centrs ir minētais ciemats. Apgabalā vēl ietilpst vairākas citas apdzīvotas vietas: Dzimtmisa, Dzelzāmurs, Ziemeļi un daļēji Iecavas dzelzceļa stacija.
Būs apgaismojums
Dimzukalnā darbojas bibliotēka, pasta nodaļa un veikals. Otra tirgotava slēgta iedzīvotāju zemās pirktspējas dēļ. Daļu bijušās kopsaimniecības “Vienība” vistu fermu aizņem SIA “Sorelex” dažādu kravu stiprinājumu ražotne. Tās darbinieki pārsvarā ir no Jelgavas un Rīgas. Ar lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu nodarbojas zemnieku saimniecības “Bites” un “Arāji”.
Dimzkalnieši dzīvo četrās divstāvu un vienā trīsstāvu daudzdzīvokļu mājā. Vēl tur atrodas 37 Līvānu mājokļi un trīs viensētas. Tā informē Iecavas novada Domes priekšsēdētājs Jānis Pelsis. Viņš atklāj, ka šogad Dimzukalnā atjaunos un dažviet ierīkos no jauna ielu apgaismojumu. Darbus iecerēts veikt jūnijā. Šim mērķim ir paredzēti 7000 latu. Tagad vēl nav gatavs tehniskais projekts, tāpēc precīzu labiekārtoto ielu garumu pašvaldības vadītājs nosaukt nevarēja.
Apdzīvotās vietas attīrīšanas iekārtu būvniecība ir plānota 2008. gadā. Šogad vietvara sakārtos zemes īpašuma dokumentus, bet nākamgad veiks topogrāfisko uzmērīšanu, tehniskā projekta izstrādi un pieteikuma sagatavošanu investīciju saņemšanai. Savukārt ūdensvada un kanalizācijas tīkli pašvaldībai nepieder, šajā jomā nekādi darbi nav plānoti, norāda J. Pelsis.
Pārsvarā pensionāri
Vienīgajā ciema veikalā “Bauskas Dzīve” sastapa Mirdzu Fišmeistari. Viņa dzimusi un augusi Jelgavā, bet uz Dimzukalnu dzīvot atnākusi 1972. gadā.
“Šeit lielākoties mīt pensionāri, jaunie iet prom. Darbspējīgie strādā a/s “Balticovo” un Rīgā. Tepat ļaudīm, strādājot par traktoristiem un slaucējām, ir iespēja iztiku pelnīt zemnieku saimniecībā “Bites”.
Dimzkalnieši izveidojuši ūdenssaimniecības un atkritumu apsaimniekošanas kooperatīvu “Dimzas”. Tā vadītāja ir Inta Šmite. “Ja saiet kas grīstē, kooperatīvs labo,” tā M. Fišmeistare.
Iedzīvotājai grūti vērtēt pašvaldības darbu, jo Domē būt nav nācies. Viņa uzsver, ka galvaspilsētā piedāvā daudz tādu pakalpojumu, kas uz vietas nav pieejami. Rīgā viņa nokārtojusi aizdevumu pensionāriem. Naudu dimzkalniete izmantojusi, lai ārstētos. Kādreiz medpunkts bijis arī ciematā. “Bijusī feldšerīte aizgāja pensijā, līdz ar to medpunktu likvidēja. Poliklīnika novada centrā ir tālu, turklāt arī no autoostas jāiet liels gabals. Pamēģini aiziet no autobusa ar lauztu kāju uz kruķiem!” pašas pieredzēto atceras pensionāre.
Mazie dimzkalnieši skoloties dodas uz Ziemeļiem (Dzimtmisu – K. S.). Tas ir tikai pāris kilometru attālumā. No Iecavas rīta agrumā izbrauc pašvaldības organizēts autobuss. Tas, iegriežoties arī Dimzukalnā, uz Dzimtmisas pamatskolu aizved skolēnus un pedagogus. Savukārt vecākie audzēkņi brauc uz Iecavas vidusskolu.
M. Fišmeistare vietējos raksturo diezgan skarbi – viņi neesot atsaucīgi, savukārt jaunieši ir nedisciplinēti. Tā esot trako ārzemju filmu sliktā ietekme. Savukārt Inese Graubiņa, SIA “Zutis” veikala “Santīms” pārdevēja, no Vienības teic: “Dimzkalnieši ir dažādi, kā jau visur. Čīkst gan, bet mēs visi to darām. Arī es.”
Ciematiņš attīstās
Zoja Jelganova un Ludmila Jurberga saulainajā dienā sēdēja uz soliņa pie viena no daudzdzīvokļu namiem. “Ciematiņš attīstās. Vai pamanījāt, ka trīs ceturtdaļām mājokļu ielikti jaunie paketlogi?” jautāja Z. Jelganova. Viņa no Gulbenes uz Dimzukalnu pārcēlusies dzīvot pirms 20 gadiem.
Pērn uz ūdenstorņa uzstādīta antena, un pašlaik pusciemam ir pieslēgts internets. Bērniem ir, ar ko nodarboties. Pirms Lieldienām iedzīvotāji pagalmu tīrīšanai organizējuši talkas. Turklāt pašvaldības vadītājs J. Pelsis tikšanās laikā ar iedzīvotājiem, kas notika gada sākumā Ziemeļu bibliotēkā, apsolījis sakārtot ceļu un apgaismojumu.
Savukārt L. Jurberga ir iecavniece, šurp ar ģimeni pārcēlusies 1989. gadā. Viņa atklāj, ka novecojušo ūdensvada un kanalizācijas tīklu cauruļu dēļ nereti nākas rakt bedres to plīsumu vietās. Īpaši bieži tas notiek zem daudzdzīvokļu ēkām. Pārrāvumus pārklāj ar gumiju. Iedzīvotāja kritizē padomju laiku celtniecības projektēšanu, proti, ka kanalizācijas akas ir pretī dzīvokļu logiem. Avāriju gadījumos apkārtnē izplatās netīkama smaka.
Taču ūdenssistēmas kooperatīvs pērn veicis ievērojamu uzlabojumu – ūdenstornim nomainīts sūknis. Pašlaik valgme pieejama arī augstāko stāvu dzīvokļu iemītniekiem.
Peļņa – Rīgā
Z. Jelganova teic, ka vietējie peļņā pieraduši braukāt uz Rīgu. Viņi pārsvarā strādā celtniecības, tirdzniecības un tūrisma jomās. Pāris cilvēku aizbraukuši uz Īriju.
Arī Z. Jelganova atceras, ka Dimzukalnā bija ļoti laba feldšere. “Bibliotēkā ir viena brīva istaba, tur varētu mediķis pieņemt kaut divas reizes nedēļā. Vecīšiem grūti aizbraukt uz Iecavu, naudas viņiem nav pārāk daudz,” tā pensionāre.
Abas iedzīvotājas atceras, ka padomju gados kultūras dzīve bija aktīva. Notika svinīgi pasākumi, ļaudis par labu darbu uzteica, viņiem dāvāja diplomus un piemiņas veltes. Zemnieku saimniecības “Bites” īpašnieks Pēteris Bite ir jauns, laipns un gudrs vadītājs. Viņš pērn saviem darbiniekiem motelī “Brencis” organizēja Ziemassvētku balli.
L. Jurberga novērojusi – pārsvarā Dimzukalnā dzīvo baltkrievi. Vietējie ir draudzīgi. Turpretim Z. Jelganova teic: “Agrāk bija atvērtāki. Tagad katrs aiz savām durvīm. Laikam negrib rādīt, vai ir vairāk nekā citiem. Dzīve cilvēkus ir mainījusi.”
Pilsētu guļamrajons
Dimzukalna Līvānu tipa māju rajons ir ļoti sakopts. Pie privātnamiem atrodas daudz lielu un augstu siltumnīcu. Dienā šeit viss ir kluss un mierīgs, vieni devušies mācīties, citi strādāt. Līdzīgi apdzīvotām vietām Rīgas tuvumā arī šo droši vien var saukt par galvaspilsētas guļamrajonu. Jāpiebilst, ka daudzstāvu dzīvojamās ēkas atrodas savā ciemata daļā. Vietējie to iesaukuši par “pentagonu”, bet privātmāju rajonu par – “līvāniešiem”.
Valentīnu Strēli “Bauskas Dzīve” sastapa, strādājot pie privātmājas. Viņa šurp no Madonas rajona Cesvaines pārcēlusies pirms 30 gadiem. “Dimzukalnā dzīve ir teicama, dzīvo tikai. Kam darbs ir vai pensija, labi. ja darba nav, tad sliktāk. Pie ciemata remontē ceļu, šeit ir ērta satiksme. Mums ir skaista Ziemeļu bibliotēka un radoša tās vadītāja Dzintra Maračkovska.
Labi strādā arī Dzimtmisas pasta nodaļa, tās darbinieki ir laipni un saprotoši. Pēc pastnieces Sandras Bistrovas precīzās ierašanās var pat pulksteni salīdzināt,” stāsta V. Strēle. Vienīgi trūkst feldšerpunkta. To īpaši izjūt ļaužu vairākums, kuri ir pensijas vecumā. Kaut vai uz rentgenu reizi gadā aizvestu.
Par pašu ļaudīm V. Strēle sūdzēties nevar. Viņi ir sirsnīgi, ļaunuma un kautiņu neesot.
