Pensijas kļuvušas par dažiem santīmiem lielākas no 1. novembra. To nosaka «Likums par valsts pensijām», kurā iekļauta norma par pensiju indeksāciju.
Pensijas kļuvušas par dažiem santīmiem lielākas no 1. novembra. To nosaka «Likums par valsts pensijām», kurā iekļauta norma par pensiju indeksāciju.
Šādu «paaugstinājumu» daudzi uzskata par smieklīgu. Taču labklājības ministrs Roberts Jurdžs precizē: «Tā nav pensiju palielināšana, bet inflācijas segšana.» Sociālajā budžetā trūkst līdzekļu arī niecīgajam pensiju pieaugumam, tādēļ no valsts budžeta vajadzēs aizņemties 40 miljonu latu. Sociālā budžeta parāds līdz šī gada 26. oktobrim bija 58 miljoni 468 tūkstoši latu.
Iepriekšējo pensiju indeksāciju veica 1999. gada maijā, kad mēneša pensija vidēji tika paaugstināta par 18 santīmiem. No 1. novembra šis paaugstinājums būs vidēji 42 santīmi.
Valdība prognozē, ka pensiju reālu palielināšanu varētu sākt ne ātrāk kā 2002. gada janvārī. Tad pensijas tiktu regulāri indeksētas saskaņā ar inflācijas pieaugumu un strādājošo vidējās darba algas palielināšanu. Taču indeksācija turpināsies, un līdz minētajam laikam Latvijas pensionāriem ir izredzes ik gadu saņemt kādu santīmu klāt. Var gadīties, ka līdz 2002. gadam šī summa sasniegs pat vienu latu! Ja vien izdosies šos «laimīgos laikus» sagaidīt…
Pensionāru noskaņojumā pavīd arvien lielāka skepse un neticība iespējai, ka viņu situācija jelkad varētu ievērojami uzlaboties. Pensionārs nav sliktāks par dažu labu analītiķi. Arī viņš saprot sociālā budžeta deficīta cēloņus, taču neatbildams ir jautājums, kādēļ viss tik mierīgi turpina ritēt savu gaitu. Labklājības ministrija viņnedēļ vērsusies Valsts Ieņēmumu dienestā ar priekšlikumu uzlabot sociālā nodokļa un tā parādu iekasēšanu. Ja kāds būtu saskaitījis, cik līdzīgu priekšlikumu pēdējo gadu laikā ir izteikts! Acīmredzot ar ierosinājumu definēšanu vien aizlāpīt sociālā budžeta cauro maisu neizdosies.
Visvieglāk ievainojami ir cilvēki, kuri spiesti justies no citiem atkarīgi. Pensionāra dzīvi nosaka «mātes barotājas» – valsts – žēlastība. Taču «māte» viņu nemīl, bet apsaukājas, ķircina un šad tad kaut ko apsola. Aizvainojums un pazemojumi attiecībās vieš naidu, tāpēc sapratnes pilns dialogs ar katru gadu kļūst neiespējamāks.
