Šim jautājumam pakārtotas daudzas sāpīgas problēmas. Šoreiz vēlos pieskarties divām, kas pēdējā laikā saasinājušas manu uzmanību.
Šim jautājumam pakārtotas daudzas sāpīgas problēmas. Šoreiz vēlos pieskarties divām, kas pēdējā laikā saasinājušas manu uzmanību.
Pirms pāris nedēļām vēlā vakara stundā braucu no Rīgas virzienā uz Bausku. Netālu no Ķekavas pamanīju, ka priekšā braucošais automobilis «uzvedas» visai dīvaini. Pavisam neomulīgi kļuva, kad tas pameta kustības labo joslu, slaidi iestūrēja ceļa kreisajā pusē un nesatricināmā mierā turpināja braucienu pa to. Secināju, ka priekšā braucošais autovadītājs ir galīgi «pilnā». Auto kustības ātrums bija vairāk nekā astoņdesmit kilometru stundā. Apmēram trīs četrus kilometrus garajā posmā, kuru mēroju aiz visā ceļa platumā «streipuļojošā» automobiļa (apdzīt to gluži vienkārši bija bail), neprātīgais braucējs radīja vismaz sešas septiņas avārijas situācijas.
Savas autovadītāja prakses laikā tik dramatisku ainu redzēju pirmoreiz. Atzīšos, jutos satriekts – īpaši par savu bezspēcību. Par to, ka nevaru brīdināt pārējos satiksmes dalībniekus: «Cilvēki, mūciet no ceļa! Jums pretī auļo potenciāls slepkava!» Tas bija kā ļauns murgs – teju, teju manā acu priekšā draudēja izvērsties traģēdija. Visu laiku galvā strāvoja doma – un ja nu tāds pats ārprātīgais tagad brauc man pretī? Nožēlojami, bet fakts – vari braukt pieklājīgi, ievērot satiksmes noteikumus, bet pietiek viena «acis pielējuša» nelieša, kas var radīt lērumu nepatikšanu un ar savu bezatbildību iznīcināt citus cilvēkus. Tādēļ, manuprāt, nevietā ir jebkuras diskusijas par soda mēru gradāciju tiem, kuri transportlīdzekli stūrējuši reibumā – sodam jābūt īpaši bargam, bez jebkādiem kompromisiem. Vai braukšana reibumā nav pielīdzināma apzinātam slepkavības mēģinājumam?
Pašlaik mani satrauc vēl kaut kas. Arvien īsāka sarūk diena, tumšāki kļūst vakari. Katrs autovadītājs zina, ko nozīmē braukt pa asfalta ceļiem, kam nav horizontālo ceļa apzīmējumu. Īpaši grūti ir orientēties uz šādām brauktuvēm naktī un nelabvēlīgos laika apstākļos. Un kur nu vēl tad, ja ceļam nav visu nepieciešamo elementu! Spilgts piemērs tam, kā noteikti nedrīkstētu būt, ir Draudzības iela Bauskā. Tur ir tikai braucamā daļa, bez trotuāra gājējiem. Viņiem, protams, ērtāk iet pa ceļa braucamo daļu, nevis žonglēt pa ceļmalas grāvja kanti. Situācija kļūst neprognozējama krēslas un nakts stundās, kad autobraucējiem jācenšas izvairīties no vēlīnajiem gājējiem, kuri iet pa brauktuves malu. Vēlos atgādināt gājējiem – ja jums šķiet, ka naktī automobiļu starmešu gaismā jūs ceļa malā esat labi saskatāmi, tad ļoti maldāties. Autovadītājiem jūs ir grūti pamanīt momentā, kad mainās divas pretī braucošas mašīnas. Tajā brīdī šoferi piedzīvo tā saucamo «mirkļa aklumu» – gan mežonīgie joņotāji un iereibušie, gan tie, kuri ir skaidrā prātā.
