INA KRŪMIŅA, Bauskas rajona Padomes galvenā speciāliste sociālajos jautājumos. Dzimusi Dāviņu pagastā, mācījusies Lambārtes, Misas pamatskolā, Bauskas 1. vidusskolā.
INA KRŪMIŅA, Bauskas rajona Padomes galvenā speciāliste sociālajos jautājumos.
Dzimusi Dāviņu pagastā, mācījusies Lambārtes, Misas pamatskolā, Bauskas 1. vidusskolā. Četrus gadus strādājusi rajona Centrālajā bibliotēkā, 1982. gadā neklātienē absolvējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātņu nodaļu. No 1982. gada strādājusi rajona un pilsētas pašvaldības administrācijā.
1999. gada 27. jūnijā pēc pašas vēlēšanās aizgājusi no darba Bauskas Domē un līdz 2000. gada 28. martam bijusi bezdarbniece. Pašlaik neklātienē studē Lauksaimniecības universitātes maģistrantūrā. Nav bijusi nevienas partijas biedre. Autovadītājas tiesības Inai Krūmiņai ir no 1977. gada, tomēr pie stūres viņa sēžas bez īpaša azarta. Prot šūt apģērbu, beigusi adīšanas un mašīnizšūšanas kursus.
Kādi tagad ir tavi amata pienākumi? Vai pie rajona galvenās speciālistes sociālajos jautājumos cilvēki nāk lūgt palīdzību, izraudāties?
– Ir bijuši gadījumi, kad esmu dažiem raudājusi līdzi, apzinoties savu bezspēcību, taču šī atziņa nepalīdz atrisināt problēmu. Atšķirībā no pilsētas un pagastu pašvaldību sociālajiem darbiniekiem, man nav ne naudas, ko piešķirt lūdzējam, ne lietotu drēbju, produktu saiņu, ne bezmaksas medikamentu. Sociālā palīdzība nav rajona pašvaldību funkcija.
Man ir jākoordinē pašvaldību sociālās palīdzības dienestu darbs, jāorganizē sadarbība ar valsts, pašvaldību institūcijām, nevalstiskām organizācijām. Meklēju un aicinu uz Bausku lektorus, kuri informē par dažādām tēmām, rīkoju seminārus, ik mēnesi – sanāksmes, pieredzes apmaiņu, konsultācijas. Mans pienākums ir sniegt informāciju iedzīvotājiem un speciālistiem, jāsadala valsts piešķirtie līdzekļi aizbildņiem, jānodrošina valsts apmaksāto pakalpojumu pieejamība tiem, kuriem tas pienākas. Tā ir ceļazīmju sadale uz sociālās rehabilitācijas iestādēm nestrādājošiem pensionāriem un invalīdiem. Viens no maniem pienākumiem ir nodrošināt no vardarbības cietušu bērnu rehabilitāciju dzīvesvietā.
Strādāju arī Zemgales sociālās palīdzības un veselības darba apakšgrupā, kas veic sociālās palīdzības koncepcijas izstrādi reģionā. Labprāt pārbaudu savu māku projektu rakstīšanā. Mana pirmā iniciatīva rajona Padomes Attīstības un plānošanas nodaļas vadītāja Viestura Krievāna vadībā jau materializējusies, to finansiāli atbalstījis Baltijas –Amerikas Partnerattiecību fonds.
Kā tu vērtē valsts sociālo politiku?
– Nav noslēpjama pretruna starp lēmumos un likumos noteiktajām cilvēku tiesībām uz sociālo palīdzību un iespējām tās izmantot. Piemēram, likums par sociālo drošību ir pieņemts 1995. gada rudenī. Tajā paredzēts, ka likums veicina, lai visiem būtu iespēja brīvi izvēlēties nodarbošanos un ar darbu nopelnīt dzīvei nepieciešamos līdzekļus. Rakstīts, ka likums aizsargā, atbalsta ģimenes.
Pagājuši seši gadi, bet tie ir tikai vārdi. Pārejas tipa valstīm, kāda ir arī Latvija, šādas grūtības ir objektīvi saprotamas, taču katram konkrētam cilvēkam šī pretruna ir traģēdija. Tāpēc es ti- cu, ka sociālajiem darbiniekiem vienmēr būs pietiekami darba. Arī valstīs, kur valda lielāka labklājība, ir cilvēki, kuri paši savas problēmas nespēj atrisināt.
Kā iedzīvotājiem tomēr varētu palīdzēt?
– Sociālās palīdzības galvenais uzdevums ir mobilizēt visus resursus – paša cilvēka, ģimenes, vides –, lai vērstu situāciju uz labo pusi. Cilvēks laiku pa laikam ir jāuzgriež kā pulksteņa atspere, lai darbojas savā labā, lai negaida visu pienesam, lai nesalūst izmisumā. Manuprāt, ar to labāk tiek galā tajās mūsu rajona pašvaldībās, kur strādā profesionāli sociālie darbinieki ar šī profila augstāko izglītību. Svarīgi arī, lai finansiāli pašvaldības ir spējīgas attīstīt sociālos pakalpojumus. Dažos pagastos sociālajai darbiniecei jāveic arī lietveža, sekretāres un citi pienākumi, nav laika uzklausīt to, kurš meklē atbalstu.
Taču ne jau nauda vien ir vajadzīga. Nereti tieši līdzjūtības sabiedrībā pietrūkst visvairāk, citi norobežojas savā nabadzībā, citi – labklājībā. Cilvēki nejūtas droši ne par šodienu, ne rītdienu, tas laupa spēkus.
Varbūt tāpēc netālajā Rīgā uz katra soļa var sastapt ubagus, vecīšus, bērnus, sievas, vīrus?
– Negribu piekrist, ka viņus visus uz ielas ir izdzinis izmisums. Vienā no Bauskas pansionātiem ir ievietots kāds vīrs ar vienu kāju. Viņam ir nodrošināta ēdināšana, aprūpe, pajumte. Tomēr viņš laiku pa laikam pazūd, jo dodas uz Rīgu ubagot. Stāv pie baznīcām, aizkustinoši atbild uz reportieru jautājumiem, filmējas kopā ar prezidenti. Ubagošana, manuprāt, daudziem ir dzīvesveids, piedzīvojums.
Šķiet, ka iepriekš rajona Padomē un pilsētas Domē tu strādāji vairāk ar papīriem, nevis ar cilvēkiem. Kā to nākas darīt tagad?
– Tas nav gluži pareizi, jo dokumentus sagatavo cilvēki un tie attiecas uz cilvēkiem. 1982. gadā toreizējā rajona izpildkomitejā strādāju Sociālās nodrošināšanas nodaļā. Pienākumi bija līdzīgi tiem, ko tagad pensiju un pabalstu jautājumos veic Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras rajona filiāle, bet sociālo palīdzību – vietējās pašvaldības. Tāpēc, piesakoties atklātā konkursā uz pašreizējo amatu, man bija priekšstats par šo darbu. Laikā, kad strādāju Bauskas Domē, gan man bija jāveic tehnisks darbs ar dokumentiem, jākārto un jāglabā pašvaldības sēžu un komisiju protokoli.
Kāpēc 1999. gada vasarā piepeši aizgāji no darba pilsētas Domē?
– Es tiku ierauta procesā, no kura, sevi cienot, varēju izkļūt, tikai aizejot no darba. Toreiz pārdzīvotais skar vienīgi mani un jau ir vēsture. Šim manam lēmumam sekoja bezdarbnieces statusā pavadītais laiks – bez vienas dienas deviņi mēneši. Tas bija grūts, bet vērtīgs piedzīvojums, ne visai viegls uzdevums, ar ko bija jātiek galā. Toties man nav jāizliekas, ja saku, ka zinu, kā jūtas bezdarbnieks.
Tieši šajā laikā tu izlēmi stāties maģistrantūrā?
– Par to biju domājusi jau iepriekš, jutu vajadzību mācīties, citādi kā personība sāku panīkt. Pirmajos mēnešos bezdarbnieka pabalsts bija pietiekams, laika gana. Lauksaimniecības universitātes maģistrantūrā izvēlējos organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģijas specialitāti. Noliku iestājeksāmenus un priecājos, ka man ir laiks rakstīt referātus, mācīties vācu valodu, lasīt mācību literatūru. Visu darīju pamatīgi, aizrautīgi. Biju nolēmusi mācīties tik ilgi, kamēr varēšu samaksāt, pēc tam ņemtu akadēmisko atvaļinājumu. Taču viss atrisinājās, izturēju konkursu, un mani pieņēma darbā rajona Padomē. Mācības turpinu, nekas viegli man nenāk, tāpēc par atzinīgu, augstu vērtējumu prieku neslēpju.
No kurienes tevī tāda spīts un spars dzīvot?
– To nosaka arī gēni, tomēr man visu laiku laimējies ar labiem cilvēkiem līdzās. Mamma mīlestībā un stingrībā ir mācījusi darba tikumu un paļaušanos uz saviem spēkiem. Tēvs saudzējis bērnībā, tumšos rītos ieminot pēdas aizputinātos ziemas ceļos uz piecus kilometrus tālo skolu. Skolotāji Misas pamatskolā pratuši saglabāt prieku mācīties. Pirmajā darbavietā bibliotēkā tiku uzņemta kā lielā, draudzīgā ģimenē, arī agrākie un pašreizējie kolēģi pašvaldībā ir palīdzējuši. Draugi dalījušies ar mani priekā un nav novērsušies bēdu reizēs. Cilvēkos es rodu atbalstu, un viņi ir lielākā bagātība. Daudzi jau kļuvuši par maniem sargeņģeļiem debesīs.
Kā tu atpūties? Ceļo vai brauc uz laukiem?
– Kaut arī dzīvoju un strādāju pilsētā, man vislabāk patīk Stelpes pagastā pie mammas. Tur ir dārzs un lopi, viss, kas pie lauku dzīves piederas. Tur es vislabāk atpūšos, izguļos un ar prieku paēdu brokastis, lobot svaigus, sulīgus zirņus no dobes. Ne par kādu naudu un nevienā veikalā tādi nav nopērkami. Bērnībā līdzās bija arī vecmāmiņa, kura man atklāja grāmatu pasauli. Viņai vienmēr bija pietiekami laika mani uzklausīt un parunāties.
Jau maza būdama, iemācījos agri celties, jo vasarās kopā ar palīgu – suni Aģi – ganīju simtiem kolhoza aitu, nu gandrīz kā Jaunsudrabiņš. Ganos ļoti daudz grāmatu izlasīju. Man vienmēr ir paticis strādāt, arī ravēt garumgarās vagas, jo tas nekavē domāt. Lauki manī sēž dziļi – dabu es izjūtu ar visiem jutekļiem. Reizē ar zemi apsniegu un atkūstu, reizē ar asniem augu, ar ziediem plaukstu, zinu arī, cik sāpīgi kož salna pavasarī.
