Gribu izteikt dažas piezīmes A. Rožkalna rakstam «Nedomā tālāk par savu tupeņu lauku». Tas publicēts «Bauskas Dzīvē» 26. jūnijā.
Gribu izteikt dažas piezīmes A. Rožkalna rakstam «Nedomā tālāk par savu tupeņu lauku». Tas publicēts «Bauskas Dzīvē» 26. jūnijā (2. lpp.). Autors izzobo Iecavas puses zemnieku J. Ērgli par viņa uzskatiem, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā zemniekiem būs grūtāk izdzīvot. A. Rožkalns ironizējot ieteic nākamajās Saeimas vēlēšanās izraudzīties pareizos kandidātus – un visām raizēm būšot gals. Viņaprāt, jāizvairās no Zemnieku savienības un jābalso par LSDSP, PCTVL, Ždanoku un Rubiku.
Zinošs cilvēks sapratīs: pat ja tādi kandidāti tiktu ievēlēti Saeimā un Latvija nokļūtu Krievijas paspārnē, neko labu mēs nesagaidītu, jo Krievijā (NVS) valda milzīga korupcija, ekonomisks haoss un dzīves līmenis ir daudz zemāks nekā Latvijā.
Nojaušams, ka ar visām četrām A. Rožkalns ir par iestāšanos ES. Tomēr šo jautājumu izšķirs tautas referendums. Es nosodu A. Rožkalna nievājošo teicienu «tā mūsu svētā govs – lauksaimniecība». Viņš ir pilsētnieks un neizprot, cik grūti ražot maizi.
Jā, ļoti žēl, ka mūsu «augstajā simtā» nav neviena pārstāvja, lauksaimniecība nolemta iznīcībai. Bankrotējuši zemnieki izdara pašnāvību. Ludzas pusē to veicis pat kāds lielsaimnieks. Ar likumdevēju svētību Latvija pārpludināta ar lētiem importa graudiem, kartupeļiem, spirtu, cukuru, gaļu, piena produktiem u. c. Un kur tad vēl kontrabandas spirts, cukurs, gaļa! Pašu zemes spirta ražotājs tiek nošauts (Peimanis), savējo cukurfabriku Jēkabpilī slēdzam, atņemam cukurbiešu audzētājiem ienākumus un strādniekiem darbu.
Nezināmas izcelsmes gaļai – 800 tonnām – nevaram atrast īpašnieku, jo dokumenti, kurus apsargāja policija, ir «pazuduši». Varas kungi ķīvējas ap lielo budžeta pīrāgu un ir tā aizņemti ar biznesa lietām, ka par lauku ļaužu smago ikdienu padomāt viņiem nav laika.
Lauki kļūst tukši, cilvēki bēg uz pilsētām. Zeme paliek neapstrādāta. To izmanto īpašām izpriecām – «uguns rotaļām». No marta līdz jūnija vidum reģistrēti vairāk nekā 3000 sausas zāles dedzināšanas gadījumi. Nav dzirdēts, ka par šādām «rotaļām» kāds būtu sodīts. Ļoti iespējams, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā šī «novājinātā gotiņa» būs jāved uz slaktūzi.
Izsaku nožēlu, ka A. Rožkalns stipri putro vēsturi. Jā, Latvija ražoja daudz pārtikas un eksportēja sviestu, bekonus un kokmateriālus (nevis speķi) uz Vāciju, Angliju u. c. Pēc Pasaules kara sākšanās (1939. gada 1. septembrī) eksports beidzās, jo Baltijas jūra tika slēgta. To «papīrīti» (domāts Ribentropa-Molotova pakts) krievi gan parakstīja, bet Latvijas speķi vēl netika ēduši, jo bija pārāk nabadzīgi.
Visabsurdākais apgalvojums, manuprāt, ir tas, «ka īpaši pēc 1934. gada 15. maija mūsu vadonis (domāts K. Ulmanis) tālāk par savu sētu nedomāja». Tāds uzskats ir galīgi aplams. K. Ulmanim nebija personīgās dzīves, nepiederēja grezni nami un dārgas mantas. Visu mūžu viņš veltīja Latvijas uzplaukumam un īpaši lauksaimniecībai. Uzskatu, ka tik pašaizliedzīgs, patriotisks un prasmīgs premjers un prezidents nekad mums nav bijis un maz ticams, ka būs.
Tika uzbūvēta Ķeguma spēkstacija, uzceltas daudzas skolas, izsludināts Draudzīgais aicinājums utt. Latvija ekonomiski attīstījās, ļaudīm bija darbs laukos un pilsētās, eksports pārsniedza importu.
Ziedu laikus pārtrauca karš 1939. gada vasarā. K. Ulmanis valstij grūtā brīdī palika savā vietā līdz tai stundai, kad iebrukušie nelieši viņu piemānīja, aizveda uz Krieviju un tur noslepkavoja. Tagad viņu apmelot un apmētāt ar dubļiem ir liela nekaunība.
J. PAVILONS Skaistkalnē
