Uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām kandidēs Latvijas iedzīvotāja riteņkrēslā. Iniciatīva vispirms saņēma kritiku – partija spiežot uz līdzjūtību, uz izjūtām, speciāli izmantojot cilvēku ar invaliditāti.
Tas parāda, cik liekulīgā sabiedrībā dzīvojam. Pieminēt, ka cilvēks ir riteņkrēslā, – tā ir fakta konstatācija. Vai par to rakstīs vai nerakstīs, tas nemainīsies. Toties uzreiz palīdzēs izslēgt ļoti daudz spekulācijas un neizpratnes jautājumu. Piemēram, viens no jautājumiem, ieraugot kandidātes foto, bija šāds: «Kāpēc viņa tik slikti izskatās? Mīl iedzert?» Un tikai tad, kad izskaidro, ka cilvēks ir ar invaliditāti, ratiņkrēslā, nāk apjēga par situāciju. Un tad, jā – tad droši varam mēģināt saprast, ko kandidāte spēj un cik viņa nopietni pārstāvēs mūs Eiropas Savienībā. Jau tagad varu prognozēt, ka gan juridiski, gan projektu pieredzes ziņā viņa būs viena no spēcīgākajām kandidātēm uz Eiropas Parlamentu.
Šie viedokļi parāda, ka mēs neesam tikuši pāri aizspriedumiem, kas saistīti ar slimībām, invaliditāti un diagnozēm. Kad Bauskas novadā uz domi kandidēja cilvēks ar invaliditāti, pirmā reakcija bija tieši tāda pati. Neinteresēja ne personība, ne viņa paveiktais, ne viedoklis, ne spējas. Tikmēr pasaulē ne tikai tagad, bet arī pagātnē lielu lomu ir spēlējuši cilvēki ar invaliditāti. ASV prezidents Franklins Rūzvelts savu valsti Otrajā pasaules karā vadīja praktiski no riteņkrēsla. Šādi deputāti jau ir Eiropas Parlamentā un strādā tur tikpat labi, cik citi.
Spriest par cilvēku tikai pēc tā, ka viņam ir invaliditāte, ir tas pats, kas ievēlēt Saeimas deputātus pēc žaketes krāsas vai kleitas spilgtuma. Atmetīsim aizspriedumus un vērtēsim topošos tautas kalpus nevis pēc viņu skata, bet gan paveiktā, rakstura un solītajām nākotnes darbības programmām!
