Daži cilvēki, kuri kalpo valsts pārvaldē atbildīgos amatos, ir teikuši, ka konfliktsituācija Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) ir cirks, ziepju opera, bet mēs, laucinieki, to dēvējam par ziemeļu sāgu.
Varētu jau pasmaidīt par ieilgušo strīdu, ja tam nebūtu negatīvas ietekmes uz sekmīgu darbību korupcijas apkarošanā. Rodas jautājums gluži kā no Agatas Kristi detektīvromāniem – kam tas ir izdevīgi?
Cilvēki tic, ka pat vissarežģītākajai problēmai ir atrisinājums un sen aizmirstais var kļūt noderīgs. Atcerēsimies, kā tika kārtoti līdzīgi gadījumi 19. gadsimtā. Iniciatīvu būtu vēlams uzņemties Strīķes kundzei. Viņa vienojas ar diviem uzticamiem KNAB darbiniekiem un kopīgi organizē nejaušu tikšanos ar Streļčenoka kungu kādā vientuļā vietā. Nē, nē, es nedomāju, ka tas būtu jāizdara pilnmēness naktī un tur, kur apglabāti mirušie. To var darīt arī dienā, tikai bez lieciniekiem.
Tikšanās reizē Strīķes kundze novelk cimdiņu un nomet Streļčenoka kungam pie kājām. Ko viņš dara? Protams, ir apmulsis, bet tad saprot, ka nedrīkst izrādīt bailes un, būdams džentlmenis, cimdiņu paceļ.
Tālāk viss noris daudz vienkāršāk. Sekundanti vienojas par vietu, laiku, ieročiem un – no cik soļiem.
Ja nu šis scenārijs, kas mūsdienās šķiet tikpat kā neiespējams, tomēr notiek. Vai problēma ir atrisināta? Nē, esmu pārliecināts, ka nepieciešama ļoti rūpīga izmeklēšana un tai ir jāatklāj patiesība.
