Vienā no augusta «Lauku Avīzēm» bija publicēta aktrises Olgas Dreģes atzīšanās par to, kā viņa iztiek, kā trūkst un kas sāp.
Vienā no augusta «Lauku Avīzēm» bija publicēta aktrises Olgas Dreģes atzīšanās par to, kā viņa iztiek, kā trūkst un kas sāp. Uz mirkli noņēmusi valšķīgi smaidošas dāmas masku, māksliniece skaudri un tieši izteica, kādā veidā trūkums tik daudzus Latvijā spiež uz ceļiem.
Cilvēks, kurš nav slinks, izsalkumu remdēs kaut vai ar dienišķajiem kartupeļiem. Vairāk nomāc trūkums garīgajā, kultūras un izglītības jomā. Arī tautas cienītā māksliniece, sasniegusi pensijas gadus, par savu iztiku raizējas mazāk. Viņai jāskolo meita Zane, Mūzikas akadēmijas studente. Ja tiks pieņemti valdības izstrādātie grozījumi pensiju likumā, Olgai Dreģei, tāpat kā citiem pensionāriem, nāksies izvēlēties – vai palikt pie 70 latu lielās pensijas, vai 70 latu «lielās» algas teātrī. Bet maksa par dzīvokli ziemā nav mazāka par 86 latiem mēnesī.
Atceros Olgu Dreģi kopā ar meitu uzstājamies kādā aktieru koncertā. Tik aizkustinoši viņas toreiz dziedāja Aspazijas «Circenīša miega dziesmiņu», kurā māmiņa mierina savu izsalkušo puisēnu: «Ak, neprasi, nav maizītes, / skat, skat, kur laukā zvaigznītes…». Kurš varēja iedomāties, ka šie vārdi tik drīz atradīs vietu aktrises dzīvē.
Noteikti bija cilvēki, kuri, izlasījuši rakstu «Lauku Avīzē», pavīpsnāja, sak, Dreģe pati vien vainīga, kāpēc, būdama Saeimas deputāte, neiekārtojās kādā siltā vietiņā? Citi taču mācēja. Turoties pie aktiera plikā mūža «brīnišķās dziesmas», nākas vien kā Olgas Dreģes līdzgaitniecei Dailes teātrī Ilzei Vazdikai – piepelnīties, mizojot kartupeļus bijušā aktiera Jura Žagara restorānos. Tā noteikti ir vērā ņemama un humāna palīdzība, jo ne tikai aktrises vien stāv rindā uz šādām darba vietām.
Dažiem Olgas Dreģes atzīšanās likusies nepieņemama. Latvieši ir lepna tauta, un savs krusts katram jānes klusējot. Te nu man nāk prātā baletmeistare Janīna Pankrate. Kad viņa pirms dažiem gadiem nomira, kāds māksliniecei tuvs cilvēks saldsērīgu atvadu vārdu vietā atļāvās lielākajā dienas laikrakstā publicēt dažus faktus par mākslinieces dzīves pēdējiem gadiem. Reti kurš zināja, ka Pankrate nomirusi no spēku izsīkuma nepietiekama uztura dēļ. Hroniskās saslimšanas saasinājušās tādēļ, ka pensionētajai balerīnai nav bijis naudas, lai nopirktu zāles šo kaišu ārstēšanai. Kad viņu vēl aicinājuši uz prezentācijām un pieņemšanām, māksliniece paslepus maizītes saiņojusi līdzņemšanai… Tiem, kuri atļaujas pasmīnēt par pensionāru lielākās daļas izmisīgo balansēšanu uz iztikas plānā zobena, gribas atgādināt – visi reiz būsim veci.
Līdz ar gadiem mainās skatījums uz dzīvi. To sajutu pagājušajā sestdienā, sastopot savus klasesbiedrus, ar kuriem kopā pirms 30 gadiem absolvējām vidusskolu. Galvenās sarunas vērpās par to, kā cenšamies skolot savus bērnus. Cik daudz ceram, cik daudz atsakot sev, gribam dot viņiem. Par to, ka nejūtamies droši, vai gribēto izdosies piepildīt.
Rudenim piemīt apcerīgas noskaņas. Dienas vēl siltas, bet novakarēs jūtams saltums. Tik ļoti gribētos drēgnumu neielaist dvēselē.
