Codes pagasta piemājas saimniecības «Jaunzīlēni» septiņu slaucamu govju ganāmpulks ir galvenais ieņēmumu avots.
Codes pagasta piemājas saimniecības “Jaunzīlēni” septiņu slaucamu govju ganāmpulks ir galvenais ieņēmumu avots.
Saskaņā ar piešķirto kvotu vienā gadā pārstrādei jāpiegādā 23 tonnas piena, teic saimniece Rita Rimševica.
Vajag vismaz piecas gotiņas
Codiete savulaik mācījusies Saulaines lauksaimniecības tehnikumā un ieguvusi zootehniķes diplomu. Zināšanas noderēja, kādreiz strādājot kopsaimniecībā un tagad kopjot pašas nelielo ganāmpulku.
Rita ir čakla un zinoša, atzīst Codes pagasta padomes priekšsēdētāja vietniece Ieva Litiņa. Arī akciju sabiedrība “Bauskas piens” rēķinās ar šo piegādātāju, jo uzņēmums no “Jaunzīlēniem” saņem augstākā labuma produkciju. R. Rimševica stāsta, ka ganāmpulks ir pašas veidots un papildināts. Gotiņas pienīgas, galvenās bažas vienīgi par to, lai ragaines nesaslimtu, tas tūliņ ietekmē piena kvalitāti.
“Jaunzīlēni” pierāda, ka ar rokām slaukts piens var būt tīrs. Saimniecei palīdz jaunākais dēls Guntis, jo vienai trīsreizēja slaukšana vasaras mēnešos būtu par grūtu. Kā zinādami, jau divus gadus codieši nodrošina piena dzesēšanu, jo bez tās nevar iegūt labu produkciju. Rita lēš, ka vismaz piecu govju un nedaudz lielāks ganāmpulks ļauj atpelnīt lopkopībā ielikto naudiņu.
“Jaunzīlēnos” piena devējas ir labi aprūpētas, tām netrūkst siena, spēkbarības un sulīgās barības. Rita atzīst, ka labs papildinājums ir cukurbiešu graizījumi, kas ik rudeni tiek pirkti no tuvējiem zemniekiem. Šīs vasaras siena vākšanu viņa raksturo vienā vārdā – nepārspējama –, ar to domādama retos brīžus, kad varēja izžāvēt pļāvumu. Katru gadu ganības atjauno, un raibaļām pietiek arī sulīga āboliņa. “Jaunzīlēnu” saimniekošanas mērogs, izmantojot 11 hektārus zemes, ir pašpietiekams. Rita bilst: “Kā citādi mēs dzīvotu un nopelnītu?”
Atliek slaukšanas aparāta iegādi
Bez lielas pētīšanas sētā pamanāms, ka šeit saimnieko rūpīgi, nevis uz nebēdu. Kārtīgi sakrauta kūtsmēslu kaudze, sakopta apkārtne un lauki. Ar to visu varot tikt galā, graudu vākšanā palīdzot zemnieks Edgars Vītols, par kura precīzo darbu vienmēr varot priecāties. “Jaunzīlēnos” nespēj rast skaidru atbildi par nākotni – cik ilgi viņu ganāmpulka piens būs kādam vajadzīgs? Tādēļ atliek slaukšanas aparāta iegādi. Lielās lauku pārmaiņas tuvākajā apkārtnē jau jūtamas, govju skaits ir ievērojami samazinājies salīdzinājumā ar to, kāds bija kādreiz.
Katrs jauninājums rada satraukumu. Tā sagadījās, ka hektārmaksājumiem pieteiktā platība tika pārbaudīta arī Rimševiciem. Rita jau zināja, kādas ir prasības. Visi atviegloti uzelpojuši, ka pieteikumā norādītais saskanējis ar pārbaudē veiktajiem mērījumiem.
Bažas pastiprina arī tādas lietas, kas šķiet gluži skaidras, bet pēkšņi sarežģī visu dzīvi. “Čepuļi”, plaša un izskatīga lauku māja, kādreiz ir bijusi firsta Līvena īpašums. Laika ritumā plašā ēka sadalīta diviem saimniekiem. “1980. gadā mājas vienu pusi nopirka mans tēvs. Bet tavu brīnumu – šī gada sākumā atklājās, ka visu māju it kā mantojis viens īpašnieks…,” stāsta Rita Rimševica. Un tā viņa meklē izziņas arhīvos, dokumentus, lai ar tiesas starpniecību pierādītu, ka puse ēkas tiešām pieder viņas tēvam. Lieki sacīt, cik daudz laika un arī papildu izdevumu prasa šīs procedūras.
Darbs palīdz kliedēt smeldzi
Tikai sarunas gaitā pamazām saprotu Ritas sākotnējo atturīgumu pret žurnālisti. 2004. gads sagādājis rūgtus pārdzīvojumus. Pēc smagas slimības mūžībā aizgājis vīrs Viktors, kārtīgs lauku saimnieks. Sāpes par zaudējumu palīdz pārvarēt darbs, bilst R. Rimševica. Ikdienas gaitās ejot, tāpat kāda asara ir jānotrauš. Taču Rita saņemas. Līdzās viņai ir abi dēli – Guntis un Andris, ar kuriem māmuļa labi saprotas un zina, ka viņi palīdzēs.
