Apdzīvotā vieta Rosme atrodas netālu no novada robežas ar Codes pagastu. Braucot no Bauskas virzienā uz Iecavu, ceļa norāde «Ūdri», kas ir otrs Rosmes nosaukums, meklējama šosejas A-7 labajā pusē, netālu aiz pieturas «Dāliņi».
Apdzīvotā vieta Rosme atrodas netālu no novada robežas ar Codes pagastu. Braucot no Bauskas virzienā uz Iecavu, ceļa norāde “Ūdri”, kas ir otrs Rosmes nosaukums, meklējama šosejas A-7 labajā pusē, netālu aiz pieturas “Dāliņi”.
Bauskas rajona telefonu grāmatā atzīmēts nosaukums “Rosme”, iekavās minēts “Ūdri”. Tiem, kam kādreiz gadītos meklēt šo vietu, jāiegaumē abi vietvārdi, jo uz ceļa norādes Rosmes vārds nav atrodams.
Paliek dzīvot uz vietas
Iecavas novada Domes iedzīvotāju reģistra speciāliste Gunta Šulca informē, ka šī gada sākumā Rosmē dzīvesvietu deklarējuši 275 cilvēki. Šāds ļaužu skaits ir jau vairākus gadus. “Iedzīvotāju maiņa vairāk notiek saistībā ar piedzimšanu vai nomiršanu,” atklāj G. Šulca.
Rosmenieki dzīvo piecās divstāvu daudzdzīvokļu mājās un apkārtnē izkaisītās viensētās. Nekur citur rajonā “Bauskas Dzīve” nav ievērojusi tik uzkrītoši daudz satelītantenu pie ēku sienām.
Apdzīvotajā vietā darbojas pasta nodaļa, trīs reizes nedēļā bibliotēka, lauksaimniecības agroservisa kooperatīvā sabiedrība (LAKS) “Rosme” un tās veikaliņš.
Izmanto bibliotēkas piedāvājumu
Rosmes bibliotēkā iecavniece Valentīna Tiščenko strādā jau 28 gadus. Sieviete par vietējiem teic, ka viņi ir labi cilvēki, optimisti un izpalīdzīgi. Turklāt nepadodas ikdienas grūtībām.
Rosmenieki ir aktīvi grāmatu lasītāji. Bibliotēkā reģistrējies 141 cilvēks. Savukārt gadā fiksēts apmēram 2300 apmeklējumu. “Viena daļa lasa periodiku, bet citi grāmatas. Pēc interneta ierīkošanas bērni varēs nākt darboties pasaules tīmeklī,” saka V. Tiščenko.
Piesaista ES finanses
Rosmenieku vidū ir daudz pensionāru, bezdarbnieku spēka gados. Šeit darba vietu maz. Nedaudz vietējo strādā par slaucējām, traktoristiem un cūkkopjiem sabiedrības “Rosme” cūku un govju fermā. “Cilvēki meklē darbu. Kāds to atradis spirta rūpnīcā Iecavā. Divas vietējās nelielās zemnieku saimniecības sezonas laikā ņem pāris strādnieku,” stāsta V. Tiščenko.
LAKS “Rosme” valdes priekšsēdētāja Nadežda Bokova precizē, ka kooperatīvā pastāvīgi strādā desmit cilvēku. Sezonas laikā papildus pieņem vēl piecus darbiniekus. “Rosmenieki ir ļoti izturīgi un pacietīgi. Pamazām par saražoto produkciju nopelnām vairāk. Akciju sabiedrība “Bauskas piens” sākusi regulāri maksāt. Pašlaik problemātiski ir saņemt naudu par piegādāto cūkgaļu. Pārstrādātāji “Rosmei” ir jau parādā apmēram 7000 latu,” saka N. Bokova. Viņa domā, ka sabiedrība izdzīvojusi, jo sniedz daudzveidīgus pakalpojumus (komunālie, tirdzniecība). Pašlaik kooperatīvam ir 350 cūku, ieskaitot sivēnmātes, un 85 liellopi. No tiem 22 slaucamas govis.
Pozitīvi, ka pēdējos divos gados kooperatīvs veiksmīgi piesaistījis Eiropas Savienības finanses. Uzcelts šķūnis tehnikai, nopirkts arkls, sējmašīna un vieglais auto. Turklāt līdz 1. jūnijam jānodod trīs no četriem jaunajiem akceptētajiem projektiem. Jāuzceļ piena māja, jāuzstāda dzesēšanas iekārtas un piena vads. Turklāt tiks uzbūvēta mēslu krātuve.
Draudzīgi sagaida priekšsēdētāju
Rosmes bērni mācīties brauc uz Iecavas vidusskolu. Pašvaldība viņiem organizējusi autobusu. Valentīna ievērojusi, ka ļaudis ir apmierināti arī ar ūdens kvalitāti, to slavē, saka – garšīgs.
Gada sākumā tikties ar iedzīvotājiem bibliotēkā bija ieradies Domes priekšsēdētājs Jānis Pelsis. V. Tiščenko min, ka vietējie bija atsaucīgi, proti, uz sapulci sanāca 23 rosmenieki. Tikšanās bija ļoti draudzīga, strīdu nebija.
Paši organizē svētkus
Veikala pārdevēja Ina Ulančika dzīvo viensētā apmēram piecus kilometrus no Rosmes. Viņas vīrs kopš pērnā jūnija braukā uz darbu galvaspilsētā, jo kooperatīvā ir mazas algas. Sievietes divi vecākie bērni mācās Saulaines profesionālajā vidusskolā, bet jaunākā atvase apmeklē sākumskolas “Dartija” pirmsskolas sagatavošanas grupu. Ina domā, ka rosmeniekiem darbu atrast liedz pašu slinkums. Iedzīvotāji sadzīvo cieši, ļoti daudzi ir radinieki. Pārdevēja uzsver, ka kooperatīva klubā ļaudis paši organizē, piemēram, Ziemassvētku eglītes un citus sarīkojumus.
Ar atalgojumu ir apmierināti
Traktorists Andrejs Mikuļičs saka: “Darbs kooperatīvā ir normāls. Kad ir nauda, saņemam atalgojumu. Pašlaik nopelnu minimālo algu, proti, ap 80 latu.” Sabiedrība sēj graudaugus, stāda kartupeļus. Vēlāk vāc sienu un salmus, gatavo skābbarības krājumus.
Arī uz ielas sastaptais Vladimirs, kurš strādā kooperatīvā par traktoristu, ar atalgojumu ir diezgan apmierināts. Viņš dzīvo netālu no centra, Gruzduļos, daudzdzīvokļu mājā. “Es par dzīvi nežēlojos. Ūdens mums labs, ja vienīgi salūst pumpis, tad sākumā ūdens tek ar rūsu,” piebilst vīrietis.
Ludmila Strokša no Krievijas uz Latviju dzīvot pārcēlusies 1945. gadā, bet Ņina Strokša 1947. gadā. Ludmila teic, ka viņas dzīve ir par visiem labāka. Tas tādēļ, ka sieviete ir pelnītā atpūtā. “Pensija gan varētu būt lielāka. Tomēr te ir viss labai dzīvei, proti, zemestrīču, plūdu un kara nav. Ko vēl vairāk vajag? Naktīs guļam mierīgi. Esam pārcietušas karu, tad jau tagad arī izdzīvosim,” saka smaidīgā pensionāre. Viņai piekrīt Ņina Strokša: “Dzīvojam tā neko. Ūdens ir labs, to regulāri pārbauda kooperatīva darbinieki. Tagad ciemā ir arī internets. Pensiju piegādā regulāri. Vienīgi maza, neko lieku nenopirksi.” Risinājumu jau vienmēr var atrast, piemēram, ja jāpērk vērtīgāka lieta, var taču aizņemties.
